Tālā varavīksne

—       Labi, — teica Gorbovskis. — Bet darī­sim tā. Es tūlīt aizvedīšu uz kuģi Aļošku, ap­skatīšu telpas un atgriezīšos pie tevis, jā?

Viņa cieši ieskatījās viņam acīs.

—       Tu mani nepiemānīsi. Es zinu. Es ticu. Tu nekad nevienu neesi piemānījis.

—        Es nepiemānīšu. Kad kuģis startēs, tu būsi man blakus. Dod šurp zēnu.

Nenovēršot acis no viņa sejasv Zeņa kā sapnī pastūma viņam tuvāk Aļošku.

—        Ej, ej, Aļik, — viņa teica. — Ej līdzi tēvocim Ļoņam.

—  Uz kurieni? — zēns jautāja.

—       Uz kuģi, — Gorbovskis teica, ņemdams viņu pie rokas. — Kurp tad vēl citur? Lūk, uz šo kuģi. Pie tā tēvoča. Vai gribi?

—        Gribu pie tā tēvoča, — zēns paziņoja. Uz māti viņš vairs neskatījās.

Viņi kopā piegāja pie trapa, pa kuru kāpa pēdējie bērni. Gorbovskis teica audzinātā­jam:

—        Pierakstiet klāt. Aleksejs Matvejevičs Vjazaņicins.

Audzinātājs paskatījās zēnā, tad Gorbov­ski, pamāja ar galvu un ierakstīja. Gorbov­skis lēni uzkāpa pa trapu un pārvilka Alek­seju Matvejeviču pāri augstajam komingsam, pacēlis aiz rokas.

—   To sauc par priekštelpu, — viņš teica.

Zēns paraustīja roku, atbrīvojās, piegāja

cieši klāt Persijam Diksonam un sāka viņu apskatīt. Gorbovskis nocēla no pleca un no­lika kaktā Surda gleznu. «Kas vēl?» viņš domāja. «Jā!» Viņš atgriezās pie lūkas un, izliecies ārā, paņēma no Maļajeva vākus.

—        Paldies, — Maļajevs teica smaidot. Neesat piemirsis .. .-Mierīgu plazmu!

Patriks arī smaidīja. Mādami ar galvām, viņi atkāpās uz pūļa pusi. Žeņa stavēja pie pašas lūkas, un Gorbovskis pavicināja viņai ar roku. Pēc tam viņš pagriezās pret Dik- sonu.

—  Karsti? — viņš jautāja.

—        Drausmīgi. Derētu palīst zem dušas. Bet dušas telpās ir bērni.

—       Atbrīvojiet dušas telpas, — teica Gor­bovskis.

—       Viegli pateikt. — Diksons smagi nopū­tās un, sašķobījis seju, pavilka brīvāk šauro tērpa apkaklīti. — Bārda lien zem apkak­les, — viņš nomurmināja. — Dursta necie­šami. Visur niez.

—       Tēvoc, — teica zēns Aļoša. — Bet vai bārda tev ir īsta?

—       Vari paraustīt. — Persijs nopūtās un pieliecās.

Zēns paraustīja.

—   Tik un tā nav īsta, — viņš paziņoja.

Gorbovskis satvēra viņu aiz pleca, bet

Aļoša izlocījās.

—   Negribu pie tevis, gribu pie kapteiņa.

—      Tas ir labi, — teica Gorbovskis. — Per­sij, aizvediet viņu pie audzinātāja.

Viņš paspēra soli uz koridora durvīm.

—        Nenoģībstiet, — Diksons aiz viņa no­kliedza.

Gorbovskis atstūma durvis. Jā, kaut kas tamlīdzīgs kuģī vēl nebija noticis. Spiedzieni, smiekli, svilpošana, klaigas, dūdošana, karei­vīgi saucieni, klaudzieni, zvanīšana, dipoņa, metāla šķindoņa, zīdaiņu ņaudošās vaima­nas … Neatkārtojamas piena, medus, zāļu, sakarsušu bērnu ķermeņu un ziepju smar­žas — kaut arī gaiss tika kondicionēts un nepārtraukti strādāja avārijas ventilatori… Gorbovskis soļoja pa koridoru, meklējot, kur nolikt kāju, bailīgi ieskatoties atvērtajās dur­vīs. kur neiedomājamā šaurībā lēkāja, dejoja, midzināja lelles, tēmēja ar šautenēm, meta laso, grūstījās, sēdēja, rāpoja pa nolaistām lāviņām, pa galdiem un zem galdiem, zem lāviņām četrdesmit zēnu un meiteņu, vecumā no diviem līdz sešiem gadiem. No kajītes uz kajīti skraidīja norūpējušies audzinātāji. Kop- kajītē, no kuras bija izmestas gandrīz visas mēbeles, jaunās mātes baroja un tīstīja auti­ņos jaunpiedzimušos, tepat biia arī mazbērnu novietne — pieci rāpotāji, vāvuļodami savā putnu valodā, četrrāpus staigāia norobežotā kaktā. Gorbovskis visu to stādījās priekšā bezsvara stāvoklī, aizmiedza acis un devās uz vadības kabīni.

Gorbovskis nepazina vadības kabīni. Tā bija tukša. Bija pazudis milzīgais kontroles kombains, kas aizņēma trešdaļu kabīnes. Bija pazudusi vadības pults, bija pazudis pilota dublētāja krēsls. Bija pazudusi novērošanas ekrāna pults. Bija pazudis krēsls pie skait­ļošanas mašīnas. Bet pati mašīna bija pa pusei demontēta, un tās vaļējās blokshēmas spīdēja. Kuģis vairs nederēja starpzvaigžņu lidojumiem. Tas bija pārvērties pašgājējā starpplanētu lidlaivā, saglabājis ātrumu, bet derēja tikai lidojumiem pa inerces trajekto­rijām.

Gorbovskis iebāza rokas kabatā. Diksons elsa viņam pie auss.

—   Tā, tā, — teica Gorbovskis. — Kur ir Valkenšteins?

—  Seit.— Valkenšteins parādījis no skait­ļotāja dziļumiem. Viņš bija drūms un ļoti apņēmīgs.

—   Malacis, Mark! — teica Gorbovskis.

—   Un arī jūs esat malacis, Persij. Paldies.

—   Jūs jau trīs reizes meklēja Pišta, — Marks teica un no jauna pazuda skaitļotājā.

—  Viņš ir pie kravas lūkas.

Šķērsojis vadības kabīni, Gorbovskis iegāja kravas nodaļā. Viņam kļuva baismi. Sai garajā un šaurajā telpā, ko vāji apgaismoja divas neona spuldzes, cieši cits citam piespiedu­šies, stāvēja skolēni — zēni un meitenes, no pirmklasniekiem līdz vecāko klašu audzēk­ņiem. Viņi stāvēja klusēdami, gandrīz nekus­tēdamies, tikai mīņājās no vienas kājas uz otru un skatījās atvērtajā lūkā, kur vīdēja zila debess un plakanais, baltais tālās nolik­tavas jumts. Gorbovskis, lūpu košļādams, da­žas sekundes skatījās bērnos.