Taņa Grotere un izgaistošais stāvs

Soli uz priekšu paspēra Medūzija. Kā allaž, viņa runāja ļoti īsi un konkrēti.

- Esmu pārliecināta, ka jūs nopietni apsvērsiet Neslavja Melkuļa teikto. Bet tagad visas klases dosies uz nodarbībām. Tā kā esam zaudējuši divus mēnešus mācību laika, stundu saraksts būs ļoti blīvs. Jums būs jāmācās no agra rīta līdz vēlam vakaram. Šaubos, vai kādam vairs atliks spēka palaidnībām. Jā, un mūsu bibliotekārs džins Abdulla lūdza jums pateikt, ka nolādēs ar trīskāršu lāstu katru, kurš nenodos grāmatas laikā vai - vēl ļaunāk - plēsīs laukā lapas. Tāpēc esiet piesardzīgi. Tas ir viss, ko es gribēju teikt. 'Liksimies mošķzinībā!

>

Taisnā ceļā no Divu Stihiju zāles visi diezgan drūmā noskaņojumā devās uz stundām.

- Izskatās, ka viņi nolēmuši ķerties mums klāt ar visu nopietnību, - secināja Rita Dod uzkrita.

- Tā gan, - Zārciene viņai piekrita. - Pataisīs mūs melnus un maziņus. Ja neizdomāsim kaut ko sakarīgu, šeit drīz būs tikpat sērīgi kā pie truloīdiem.

- Gribētu gan redzēt, kurš piespiedīs mani mācīties, ja es to negribu! - Guņa Glumovs smējās.

Šis uzkumpušais, gorillam līdzīgais tips jau vairākus gadus sēdēja pirmajā klasē un vēl joprojām neprata daudzmaz pieņemami pārvērst ķeblīti par zosi. Ik reizes viņam iznāca kaut kāda kroplība: vai nu dzīvs ķeblītis, vai zoss uz četrām kājām. Taņai šķita gaužām dīvaini, ka Glumovam vispār izdevies atkļūt uz Tibidohsu.

-Jā, diez kas nav. Galīgi vairs dzīves nebūs tās zubrīšanās dēļ, - skumīgi teica Vaņa Blēdovs.

Babs Jaguns iesmējās. Viņš pameta ar roku, aicinot Ta-ņu un Vaņu panākties sāņus. Babs Jaguns tikai nesen bija ticis vaļā no varžu kājiņām un atguvis pats savas kājas, tāpēc ik pa brīdim aizmirsa, ka var staigāt kā visi, un atkal sāka lēkāt. Tomēr ne Taņa, ne Vaņa Blēdovs par viņu nesmējās. Izmēģināt uz sevis Neslavja buramvārdu iedarbību - tas nebija nekāds joks. Turklāt Izgaistošā stāva apsardzībai Nesla-vis izmantoja visspēcīgākās zintes.

- Ko jūs tik saskābuši? Es nu gan negrasos nokārt degunu! - Babs Jaguns līksmi teica.

- Kāpēc tad ne? Mācīties no rīta līdz vakaram - tas taču nav izturams! - Vaņa nebija nomierināms.

- Medūzija noklusēja kaut ko ļoti svarīgu. Viņa nepastāstīja par pūķbola čempionātu. Kad tas sāksies, nevienu vairs pat ar valgu nevarēs noturēt pie grāmatām. Tāpēc jau Medūzija un Neslavis ir tik nikni. Bet citiem gan par čempionātu nestāstiet, vecmāmiņa piekodināja nevienam to neteikt, - sazvērnieciski čukstēja Babs Jaguns.

Taņai tūdaļ uzlabojās garastāvoklis. Kā viņa vispār bija varējusi to aizmirst? Babs Jaguns taču savā vēstulē jūsmoja par gaidāmo čempionātu. Skaidrs, ka vajadzēs daudz trenēties. Svilpis O. Lupis taču negribēs, lai viņu komanda izgāžas.

Turpat blakus kāds iekāsējās, un Taņa satrūkās. Zobrā-vēja allaž pamanījās pielavīties nedzirdami.

- Kas tad nu, jaunieši? Kāpēc neesat nodarbībās? Kas jums tagad par stundu? Žiglāk uz klasi, citādi noburšu! -pasniedzēja jautri piedraudēja.

Viņi palūkojās pulkstenī. Pirmajā mācību pusgadā viņi bija paguvuši pierast pie Tibidohsas maģiskajiem pulksteņiem ar mazām bildītēm ciparu vietā. Attēli uz ciparnīcas mēdza atdzīvoties. Šobrīd radītājs bija apstājies pie apkvēpuša katla, no kura augšup cēlās smirdīga dūmu strūkliņa.

Taņa noskurinājās. Viņa pārlieku labi zināja, ko nozīmē šis katls: laiks doties uz profesora Blakta vadīto praktiskās maģijas nodarbību.

- Ak manu māmulīt bubulīt! Kā es to večuku nevaru ciest! Man no viņa metas nelabi! - kaismīgi izsaucās Babs Jaguns. - IJn kā ir tev, Vaņa?

Vaņa tikai noslēpumaini pasmaidīja. Taņai tas šķita aizdomīgi. Viņa bija labi iepazinusi šo Vaņas smaidiņu. Kad Vaņa sāka tā smaidīt, tas nozīmēja, ka tuvākajā laikā notiks kaut kas neparasts. Turklāt Taņa pamanīja, ka Vaņa - vienīgais no viņiem visiem trim - neieskatās pulkstenī. Acīmredzot viņš jau zināja, kāda būs pirmā stunda.

Zāle, kurā nolika praktiskās maģijas nodarbības, atradās šaura un augsta torņa augšstāvā, zem paša jumta. Pie sienām tur karājās brīnumzāļu saišķīši, čūsku ādas, maisiņi ar indēm un kaltētu sikspārņu virtenes. To visu profesors blakts izmantoja, gatavodams savus šaušalīgos eliksīrus un dziras. Uz soliem stāvēja apkvēpuši katli, kurus nedrīkstēja mazgāt, blakts apgalvoja, ka katlu galvenā burvestība slēpjoties šajos ilgus gadsimtus krātajos sodrējos.

Atskanēja švīkoņa. Caur šauru lūku griestos no augšas noslīdēja virvju šūpuļtīkls. Tīklā gulēja profesors blakts, Tibi-dohsas “tumšās” nodaļas priekšnieks. Viņa galva izskatījās pēc rutka, bet sejā bija tik daudz grumbu, ka atlika tikai brīnīties, kā tām visām tur pietiek vietas. Mugurā viņam bija vilnas veste, un virs tās karājās garā ķēdītē piekārta bronzas karote.

- Sfeiki, bērn! - Profesors runāja ar dīvainu akcentu. - Redzu, ka fis’ pagaidām dzīv’ un fesel’. bet tas nav uz ilg’ laik’. Esmu pārliecināt’, ka fēl līdz šis stund' beigām daudziem no jums būs iespēj’ nokļūt magpunkt’l Hi-hi!

- Kāpēc tad tā? - basā vaicāja Guņa Glumovs.

Profesors blakts rotaļājās ar savu bronzas karotīti.