Taņa Grotere un izgaistošais stāvs

- Tāpēc, ka tur kāds bija atnācis pirms manis. Piezagos klāt un redzēju: pa sienas spraugām spīd gaisma. Tāda dīvaina gaisma, zilgana un spoža. Jau gribēju tīties prom, bet lati sāka vērties vaļā darbnīcas dūms. Lēni lēnitiņām, ar baigu čīkstoņu. Nobijos un laidos lapās. Vajadzēja skriet atpakaļ pa to pašu gaiteni, bet es ieskrēju strupceļā. Un tur pagadījās tā zivs - pašā reizē. Aiz tās tad arī paslēpos.

- Vai tu redzēji, kas iznāk laukā no darbnīcas? - Taņa vaicāja.

- Nē-e. - Vaņa nopūtās. - Ko es varēju redzēt aiz tās muļķīgās zivs? Ar degunu šai pie astes... Kad izlīdu laukā, darbnīca bija ciet, un vairs nekādas zilganas gaismas. Vispār nekā. Un tad pēkšņi kāds apķērās man ap kāju, pamatīgi apķērās. Skatos - galdauts. Ar lielām mokām tiku no tā vaļā un pēc tam nolēmu pa kluso ielikt to kabatā profesoram Blaktam. Nogriezu gabalu un tā arī izdarīju. Bet es nezināju, ka tas ir “Galdiņ, aizsargājies!”, un par Izgaistošo stāvu man arī nebija ne jausmas. Domāju, ka gluži vienkārši tāds kauslīgs galdauts. Šeit jau gadās visādas dīvainības.

Tapa iegrima domās. Daudz vairāk nekā galdauts meiteni nez kāpēc uztrauca noslēpumainais, zilais spīdums. Kuram ievajadzējies slēpties darbnīcā? IJn kāpēc? Tapai uzmācās sliktas priekšnojautas. Galva sagriezās tāpat kā toreiz, kad uz jumta stāvēja figūra oranžā apmetnī un pamāja ar roku, ar burvju dzirksti aizdedzinot Tapas lociņu.

- Varbūt tur spīdēja kāds rēgs? - viņa nedroši vaicāja.

- Varētu domāt, ka es neesmu redzējis diezgan daudz spoku, - Vaņa iebilda. - Jā, daži no viņiem tiešām spīd, bet pavisam citādi. Rēgu izstarotā gaisma ir maiga, tāda sārti miglaina, bet šī bija asa, spēcīga, gandrīz sāka acis sāpēt... Tādu rēgu dabā nav. Turklāt es dzirdēju soļus...

Pēkšņi kāds turpat blakus nokremšļojās uzvaras priekā. No skapja apakšas četrrāpus izlīda Zārciene. Viņai piemita pārsteidzošas spējas uzrasties nepiemērotā vietā un nepiemērotā laikā.

- Sveiki, čukstētāji! Reizēm ir ļoti noderīgi nomest blok-notiņu un līst tam pakaļ zem skapja! Neslavini Melkulim noteikti būs interesanti uzzināt patiesību par lakatu! - viņa ņirdzīgi teica.

Tana metās Zārcienei virsū, taču Tanas klasesbiedre veikli palēca aiz sola un tad izspruka pa durvīm. Tapa un Vaņa drūmi palūkojās viens uz otru. Viņi bija pārliecināti, ka Zārciene aizskrējusi viņus nosūdzēt, bet tad Zārciene atkal pabāza galvu durvju spraugā.

- Nobijāties gan, mazie tarakāni? Pareizi darāt, ka bīstaties... Bet es varbūt uzreiz vēl Neslavini neko neteikšu. Kāda jēga, ja tavu draugu uz līdzenas vietas pataisīs par zom-biju un aizsūtīs pie truloīdiem? Nē, labāk es jūs vispirms krietni pamocīšu.

Taņa viņai meta ar kaujas dzirksti, bet Zārciene paguva aizcirst durvis. Vītņu kāpnēs vēl ilgi skanēja viņas smiekli.

Vakarā pie Taņas pienāca Babs Jaguns. Savilcis seju noslēpumainā izteiksmē, viņš pačukstēja, ka Svilpis C). Lupis aicina uz pirmo instruktāžu visu Tibidohsas izlases komandu. Rokās Babam Jagunam bija pavisam jauns putekļsūcējs, un no caurules tam pilēja nez kāda bieza masa. Tiklīdz kāds piliens nokrita uz grīdas, pie tā tūdaļ sapulcējās daudzās vaboles un skudras, kas dzīvoja mūru plaisās.

- Vai tā ir jauna eļļas marka? - vaicāja Taņa.

- Pati tu esi eļļa! Tā ir īsta truloīdu majonēze! - lepni skaidroja Babs Jaguns. - Tagad es vairs nelietoju eļļu. Izrādās, ka daudz labāk ieziest mehānismu ar majonēzi. Labāk var uzņemt ātrumu. Paskaties šurp!

Viņš izvilka no azotes apdriskātu katalogu “10 000 jaunumu izcilākajiem pūķbolistiem”.

- Tagad es dienu un nakti lasu tikai šo... Paskaties, cik daudz visādu derīgu ierīču! Bumbas turētājs. Krekliņš ar mirgojošām ugunīm pūķu atbaidīšanai. Vējabrilles ar attāluma noteicēju. Pretapsviluma krēms. Spogulītis, ar kuru laist pūķiem acīs saules zaķīšus... Sprāgstošas konfektes... Gumijas līme biksēm...

- Kā tu teici? - Taņa neticīgi pārvaicāja.

- Nu, tas ir vienkārši... Noziež bikšu pēcpusi, lai asos pagriezienos negāztos nost no putekļsūcēja. Pielīmējas stabili. Ļoti derigs izgudrojums. Rokas paliek brīvas, - Babs Jaguns nopietni paskaidroja. - Tiesa, ir viens mīnuss.

- Kāds?

- Bikses pēc tam vairs nevar atlimēt no putekļsūcēja. Un līst laukā no biksēm līdzjutēju tūkstošu acu priekšā nav pārāk ēiti... Tāpēc ļimi es pagaidām vēl nepirkšu... Vai zini, kam domāts šis rīks? - Jaguns rādīja uz vienu no attēliem savā katalogā.

- Vai tas nav vēdeklis? - Taņa piesardzīgi vaicāja.

Babs Jaguns uzmeta meitenei pārākuma apziņas pilnu

skatienu.

- Vēdeklis? Лк manu māmulīt bubulīt! Tas taču ir kutinātājs! Ar to tu kutini pūķa vēderu, un viņš tevi izspļauj. Kolosāli, vai ne?

- Kolosāli gan. Visu mūžu ilgojos, lai mani norij un pēc tam izspļauj, - nomurmināja Taņa, prātodama, vai ņemt savu kontrabasu Ildzi uz nodarbību vai ari nav vērts to darīt.

Viņai ne pārāk gribējās vilkt kontrabasu pa gaiteņiem, jo vairāk tāpēc, ka Tibidohsas iekšpusē visi lidojuma buramvārdi tika bloķēti.