Taņa Grotere un izgaistošais stāvs

- Ak, Glumof, Glumof! Jūs esat tik stulbs, ka ikreiz to aizmirst’. Magpunkt’ jūs nokļūs' tāpēc, ka mūsu šodien’ temats - “Lēkāšan’ eliksīr’”. Tas, kurš izdzers eliksīr’, farēs uzlēkt augstāk par griest’. bet tā fēl nav fispatīkamākā fēst’! Priecīgā fēst’ ir tā, ka šis eliksīr’, ja to pagatavo nepareiz’, taisa skaļu “babah!” Nu ļoti skaļu “babah”! Pēc šitāda “ba-bah” skolēn’ tūlīt ar sadauzīt’ galv’ nokļūst magpunkt’. Tāpēc man ārkārtīg’ patīk sitas temat’.

- Ai! - skaļi iespiedzās klases lielākā bailule Vera Papa-gaile.

Veras deguns bija nedaudz nošķiebies uz labo pusi -kopš tās reizes, kad viņa, vēl dzīvodama pie truloīdiem, slepus noskatījās, kā viņas vecākā māsa skūpstās ar savu puisi. Tieši toreiz arī atklājās, ka Vera spēj redzēt cauri sienām.

Profesors Blakts nepacietīgi pavicināja roku.

- Tagad klausieties uzmanīg’! Otrreiz neteikš’! Jums jāpaņem kumšķīt’ šķiršanās zāT... trīs zalkša zvīņ’... četras fam-pīr’ spalv’... septiņas nosprāguš’ žurk’ ast’... un divpadsmit liel’ karot’ ar šaujampulver’! Kārtīgi samaisīt’ pulver’ ar zivju gļot’ un uzlikt uz ugun’... Pēc tam gaidīt, kamēr eliksīr’ sāk smirdēt pēc puvuš’ ol’... Tad eliksīr’ ir gatav’, un ar to far noziest bas’ kāj’! Ja pulver’s taisīs “babah!” vai nesmirdēs pēc puvuš’ ol’ - jums fiss jādar’ no sākum’! Nu, kurš grib uzdot stulb’ jautājum? Stulb’ jautājum’ nav? Tad pie darb’!

Taņa pievilka katlu sev tuvāk un, cenzdamās nenotraipīties gar katla malām, rīkojās atbilstoši profesora Blakta receptei. Samaisit pulveri ar zivju zvīņām un pēc tam vēl piemest klāt žurku astes nebija pārāk patīkami, bet vēl vajadzēja uzlikt to visu uz uguns... Tomēr iespēja apgūt lēkāšanas eliksīra pagatavošanas prasmi vilināja. Tāds eliksīrs vienmēr var noderēt.

Kā jau parasti, profesors Blakts staigāja pa klasi, vērodams skolēnu darbošanos un bārstīdams dzēlīgas piezīmes. Pēc viņa teiktā iznāca, ka šai klasē mācās tikai tukšpauri.

- Kapličova, beidz Ucināt' karot’! Blēdov, nešļaksti ziv-

ju g|ot’! Grotere, vai tu prot’ skaitīt? Cik žurku ast’ tu panēm?

- Bet šī aste ir divreiz garāka par pārējām, - Taņa bikli iebilda. Viņai patiešām bija patrāpījusies neticami liela aste.

- Es skaidri teic’: septiņas ast’ un četras spalv’. Is’ ast’, gar’ ast’ - tas nav svarig’. Tu esi liel’ muļķ’... - Profesors Blakts nīgri saviebās.

Kad profesors bija novērsies, Taņa, nespēdama pretoties kārdinājumam, parādīja viņam mēli - un tūdaļ nožēloja savu pārsteidzību, atcerējusies baumas, ka profesoram Blak-tam pakausī esot trešā acs. Taņai par postu šī acs tieši tobrīd bija atvērta. Jau nākamajā mirklī saniknotais profesors atkal pagriezās pret meiteni.

- Ko tu uzdrīksties, Grotere? Kāpēc tu rād’ man sav’ mēl?

- Ē-ē... Mani kāds nolādējis... Mēle man pati no sevis bāžas laukā. Paskatieties! - Taņa žigli teica.

Blakts ļauni smaidīja. Viņa mazajās ačelēs pavīdēja sīru-paina izteiksme.

- Nevajag bēdāties, Grotere. Tā bieži gadās, - viņš dūdoja. - Bet mana spalv’ pati no sev’ liek žurnālā divniek’. Fui, cik slikt', cik nejauk’ spalv’!

Melnais burvis jau bija uzsitis knipi, saukdams klāt klases žurnālu, bet tad atskanēja apdullinošs sprādziens. Lauskas un verdošas šļakatas lidoja uz. visām pusēm.

Liza Aizlaizina spiegdama glābās zem sola. Viņai izdevās tikt cauri ar vieglām izbailēm, toties viņas katls gan pāršķēlās uz pusēm.

Profesors Blakts pieskrēja pie Lizas.

— Kāpēc tu uzlik’ katlam firsū fāk? - viņš kliedza. - Un cik daudz pulver’ tu pieber? Kaut labāk būt’ pāršķēlies tavs tukšais paur’! Hs liek’ jums fisiem slikt’ atzini’! Uzreiz priekš fis’ klās’! Tas bij mans fismīļākais katls! Tas nostāvēj’ šitai fietā divsimt gad’!

Ārkārtīgi sadusmotais Blakts izrāva no kabatas lakatiņu un gribēja noslaucīt nosvīdušo pieri. Bet notika kaut kas neparedzēts: lakatiņš pēkšņi izrāvās viņam no pirkstiem un sagrāba Blaktu aiz deguna. Un turēja ciešā tvērienā. Blakts niknumā jau pacēla roku, lai uzgāztu lakatam ar sarkano dzirksteli, bet laikus attapās, ka apsvilinās sev degungalu.

Novērtējusi nepatīkamo situāciju, kādā nokļuvis pasniedzējs, klase aiz sajūsmas sāka smieties. Nopietnību saglabāt neizdevās gandrīz nevienam. Tas tiešām izskatījās ļoti smieklīgi: “tumšās” nodaļas priekšnieks ar savām līkajām, tievajām kājelēm lēkāja pa klasi, nekādi nespēdams tikt vaļā no uzbāzīgā kabatlakata.

Beidzot Blaktam izdevās atraut lakatu no deguna un nomest uz grīdas. Izkliegdams briesmīgus draudus, viņš izskrēja no klases un drīz atgriezās kopā ar Neslavi Melkuli.

Mācību daļas pārzinis uzmanīgi aplūkoja uz galda guļošo lakatiņu, bet klāt tam neskārās. Tad viņš pastiepa vienu pirkstu un vieglītēm pabikstīja lakatu ar savu dzeltenīgo nagu. Tūdaļ visi četri lakatiņa stūri saslējās gaisā un centās aptīties apkārt Neslavja pirkstam.