Taņa Grotere un izgaistošais stāvs

Bet viņš ņem un pamostas. Jau trīs dienas neizdodas viņu nomierināt, - Svilpis teica.

- Varbūt viņš saslimis? - vaicāja Taņa.

Svilpis domīgi palūkojās vispirms uz Taņu, pēc tam uz atvērtajām angāra durvīm un paraustīja plecus.

- Cerēsim, ka ne... Gaidu jūs rīt tieši sešos! Un tā ka neviens nekavētu! - treneris nokomandēja.

Nākamajā dienā ļaunas acs lāsta noņemšanas nodarbībā Zobrāvēja bija nolēmusi iepazīstināt ar vistu lāstu.

- Uzskatīsim to par kontroldarbu. Dodu jums divdesmit minūtes lāsta neitralizēšanai. Vai esat gatavi? Tad sākam! -Nevērīgi uzsitusi gaisā knipi, viņa kaut ko noburkšķēja sev zem deguna.

Viņas gredzens izšķīla sarkanu dzirksti. Klasi tūdaļ ietina rožaini dūmi, un mirkli nekas nebija redzams. Kad dūmi izklīda, Taņa ieraudzīja, ka Rita Doduzkrīta, vicinādama rokas kā spārnus, ar visām kājām uzrāpjas uz sola un, izstiepusi kaklu tālu uz priekšu, sāk skaļi kladzināt. Zārciene Kapličova un Liza Aizlaizina no saviem soliem viņai atsaucās ar tikpat skaļu kladzināšanu.

Dusja Mopsikova pietupusies lēkāja pa klasi, visu laiku atskatīdamās un satraukti klukstēdama. Aiz viņas tipināja cāļi: Vera Papagaile un Babs Jaguns. Turklāt Verai mutē bija kaut kāds diedziņš, kuru viņa uzskatīja par tārpu.

Bet visjocīgāk uzvedās Guņa Glumovs. Augumā prāvais, gorillam līdzīgais pusaudzis, iztēlojies sevi par perētajvistu, bažīgi klukstēdams, tupēja uz penāļa.

- Kas viņiem visiem noticis? Nojūgušies, vai? - Taņa brīnījās. Bet tad sārtenais mākonis atplīvoja arī līdz viņai.

Vel pēc maza brītiņa Taņa sev par lielu pārsteigumu atklāja, ka sēž uz grīdas un pūlas ar degunu saknābt graudus. Tā bija dīvaina, ļoti dīvaina sajūta... Taņa vienlaikus bija gan vista, gan Taņa. Un domas ari viņai bija tādas, ii kā sastāvētu no divām pusītēm - daļēji viņas pašas, daļēji vistas...

Taņa nespēja saprast, kas viņai liek ar knābi raut sev laukā spalvas vai dzīties pakaļ no kladzināšanas aizsmakušajai Ritai Doduzkritai. Ne jau velti Zobrāvējas ļaunās acs lāsti vienmēr bija satriecoši. Tik satriecoši, ka pat Neslavis Melkulis centās izvairīties no sadursmēm ar šo nepakļāvīgo pasniedzēju.

Apmierināta nopētījusi savas burvestības sekas, Zobrā-vēja atvēra galda augšējo atvilktni un izņēma no tās krievu sudraba laikmeta dzejas sējumiņu.

- Burvīgi! Beidzot brīvs laiks, lai palasītu dzeju, - viņa melodiski nodūdoja.

Turpinādama skrāpēt degungalu pret grīdu, meklējot graudus, Taņa steigšus pūlējās atcerēties buramvārdus, kūms bija mācījusies iepriekšējā vakarā. Kā tikt vaļā no vistu lāsta? Govjulo boglo? Nigruso kāposto... Nē, atkal garām... Bija ļoti grūti koncentrēties. Kā lai sakopo domas, ja nemitīgi jālēkā un jāklukst?

Tikai piecas minūtes pirms zvana Taņai izdevās atcerēties buramvārdus, kas neitralizēja lāstu. Īstenībā viņa tos pat neatcerējās, bet netīšām ieraudzīja burtnīcā, kuru Vera Pa-pagaile un Guna Glumovs bija saknābājuši skrandās.

- Dzivodis kurekus! - iesaucās Taņa. Atbrīvojusies no lāsta, viņa piesardzīgi slējās kājās. Taņa bija viscaur novārtījusies putekļos, degungals smeldza.

No ļaunās acs lāsta bija pratuši tikt vaļā vienīgi Vaņa Blēdovs, Zārciene un Liza Aizlaizina. Pārējie joprojām sēdēja uz iedomātas laktas, brīžam nez kāpēc raujot sev nost pogas.

Zobrāvēja nopūtās, pašķielēja uz pulksteni un aizcirta dzejas sējumiņu.

- Slikti gan! - viņa teica, ar vienu dzirksti izdziedinot visu klasi. - Ļoti slikti! Turklāt vistu lāsts ir pavisam viegli ņš!

- Tad nu gan viegliņais! - Zārciene nikni nospurcās. - Es knapi paliku dzīva!

Zobrāvēja uzmeta viņai vērtējošu skatienu.

- Vāji, Kapličova, ļoti vāji. Jūs noņēmāties gandrīz pusstundu un tikai ar lielām grūtībām atbrīvojāties no vistu lāsta. Un tagad pamēģiniet iztēloties, kas notiktu, ja es būtu jūs nobūrusi ar liktenīgo lāstu, kuru neitralizēt ir simtreiz gnī-tāk?

- Un kas tad notiktu? - bailīgi vaicāja Liza Aizlaizina.

- Jūsu ticībā būtu tikai piecas minūtes. Un ne sekundes vairāk, - Zobrāvēja paskaidroja.

- Un pēc tam? - it kā no tāluma Taņa izdzirdēja savu balsi.

- Vai tu pavisam trula esi, vai? Pasaulē būtu par vienu nabaga bārenīti mazāk! - iejaucās Zārciene. - Žēl gan, Gro-tere, ka tevi vēl neviens nav tā nolādējis. Es jau sen ilgojos padzīvoties mūsu istabā viena pati.

- Vai baidies, ka citi uzzinās, kā tu miegā krāc un sauc māmiņu? - vaicāja Taņa.

Klase iesmējās, bet Zārciene pieklusa. Taņa saprata, ka tuvākajā laikā istabas kaimiņiene liks viņu mierā ar savām zobgalībām.

Taņa jautājoši palūkojās uz Zobrāvēju. Pasniedzēja nesmējās un lūkojās uz Taņu ļoti nopietni. Nopietni un bažīgi.

- Diemžēl Zārcienei ir taisnība. Es atkārtoju: mēs runājam par liktenīgo lāstu. Par visstiprāko un nāvīgāko no visiem lāstiem. Tiesa, to izmantot spēj tikai ļoti spēcīgi burvji, - viņa teica.

Taņai šķita, ka Zobrāvējas balsī ieskanējusies kāda īpaša izteiksme. Bet kāda? Ko viņa gribēja likt saprast ar šiem vārdiem?

- Bet kā var aizsargāties no liktenīgā lāsta? - Taņa vaicāja.