Taņa Grotere un izgaistošais stāvs

- Es viņu jau apskatīju. Eju pie viņa katru dienu, - viņš atbildēja.

- Un kas tad viņam kaiš? - Taņa vaicāja.

- Tur jau tā lieta, ka nekas viņam nekaiš. Mērīju temperatūru rīklē - normāla, tūkstoš grādu. Uguns arī normālā krāsā. Ēstgriba arī laba, - stāstīja Tararahs, it kā gribēdams sevi pārliecināt, ka viss ir kārtībā. - Bet viens ir skaidrs: kaut kas viņam nedod mieru. Citādi viņš nebūtu atmodies. Pūķiem tagad jāguļ visdziļākajā miegā. Šauj kaut ar lielgabalu, l.xjt viņi nemodīsies. Dzīvsudrabis guļ, Žilbinošais arī... Visi krāc un neceļ ne ausu...

- Bet kāpēc Niknainis neguļ? - vaicāja Vaņa Blēdovs.

Jau veselu minūti Vaņa raudzījās Taņā ar nosodījumu

skatienā. Viņš jutās aizvainots par to, ka Taņa nav viņam neko stāstījusi par Niknaini.

- Ek, ja es zinātu, kāpēc... - Tararahs gari novilka. - Tagad gan Tibidohsā notiek tādas lietiņas, ka nav nekāds brīnums... Dzīvojam taisni kā uz vulkāna, bet izliekamies, ka viss ir normāli. Sardanapals jau nez cik nakšu nav gulējis, un ne viņš vien. Neslavis neguļ un Medūzija, un Zobrā-vēja... Pūķi nav nekādi nesaprašas, viņi visu jūt: kad klājas labi, kad slikti... Viņiem ir varena oža, īpaši vecajiem, tādiem kā Niknainis...

- Tararah, - Taņa pusčukstus vaicāja, - pasaki man -vai tam ir kāds sakars ar pagrabu? Лг plaisām?

Tararahs izbrīnā mirkšķināja acis.

- Ak tu ari par pagrabu zini? Esi nu gan tu manīgs meitēns! Bet es tev teikšu, kā ir: ar pagrabu tam nav nekāda sakara. Tur visas plaisas aiztaisītas... Neslavis veselu nedēļu uz ceļgaliem ložņāja ar ķelli, Zobrāvēja visu laiku ierunāja vārdus smiltiņās. Tagad haoss nevarēs izlauzties - protams, ja kāds neatvērs Baisos vārtus.

- Tad varbūt tam, kas notiek, ir sakars ar Galvenajām kāpnēm? Vai arī ar kādu, kurš apmeties kāpnēs? Tu taču nedomā, ka tur kāds slēpjas? Kāds, Kura Nav? - vaicāja Taņa, ar piesardzīgu, bet nepārprotamu mājienu atgādinot To, Kuras Nav, Sērgu del Torti.

Bet Tararahs jau bija apjēdzis, ka sarunājis daudz lieka.

- Zini, Taņa, beidz izgudrot visādas aplamības! Tā, Kuras Nav - viņas patiešām vairs nav. Ne jau velti akadēmiķis stāsta, ka viņu piebeiguši titāni Un vispār - kad vajadzēs, Sardanapals pats jums visu izstāstīs. Vai arī Neslavis. Bet es vairs neko neteikšu, - Tararahs beidza sarunu.

“Atkal tas Izgaistošais stāvs... Varbūt ne tikai stāvs? Nez ko viņi tur slēpj?” Taņa atkal mocījās minējumos.

Laiks bija draņķīgs - kā jau ziemā mēdz būt. No okeāna pūta ass, ledains vējš. Maģiskais aizsargkupols nedeva ne mazākā aizvēja. No piekrastes līdz spēles laukumam atskanēja tankkuģa “Tētis Karlo” aizsmakusi sirēna.

No Vētru salas varēja labi redzēt tankkuģi, kas peldēja

pa savu parasto kursu. Skaidri bija saskatāms pat kuģa nosaukums uz borta un trīskrāsainais krievu karogs, toties no tankkuģa Vētru salu neviens nespētu ieraudzīt pat ar spēcīgu binokli. Tankkuģa ekipāža bija pārliecināta, ka visapkārt ir tikai okeāna plašumi. Šeit darbojās Senvīra spēcīgā burvība, kas, gadiem aizejot, pieņēmās spēkā. Tieši tāpēc burvju sala nebija iezīmēta nevienā kartē. Saliniekiem nevajadzēja baidīties ne no truloīdti radariem, ne kosmiskajiem pavadoņiem - viņus tik un tā neviens nevarēja atrast.

- Vai viņi nevar netīšām ietriekties mūsu salā? - rādīdama uz tankkuģi, vaicāja Taņa.

- Nē-e, - viņu mierināja Babs Jaguns, ar kuru kopā viņa devās uz treniņu. - Tas izbrauks salai cauri, un viss... Saproti, it kā mēs būtu rēgi...

- Bet mēs taču neesam rēgi! - Taņa bažīgi palūkojās uz savu roku - sārtu, siltu un pavisam reālu.

- Nē-e, rēgi mēs neesam. Mums ir sava dzīve, rēgiem -sava. Bet mūs aizsargā pasauļu pārejas buramvārdi. Šeit viss ir maģisks, tur viss ir truloīdisks... Nu, īsi sakot: šīs divas pasaules nevar satikties. Reiz mēs ar vecmāmiņu sēdējām viņas magpunktā, un mums cauri izlidoja sporta lidmašīna. Burtiski - pa taisno cauri... Lidotājs neko pat nepamanīja. Es aiz pārsteiguma gandrīz nogāzos no krēsla, bet vecmāmiņa mierīgi adīja tālāk, it kā nekas nebūtu noticis. Tikai noņurdēja, ka senos laikos lidojuši vienīgi burvji, bet tagad ari truloīdi darot to, kas šiem nemaz nepiederas. Bet vispār-kur nu šiem sacensties ar mūsu lidojošajiem instrumentiem! Kaut vai ar šo!

Babs Jaguns lepni palūkojās uz savu putekļsūcēju un noglāstīja tā cauruli.

Vakara treniņā Svilpis lika viņiem sadalīties divās komandās un sacensties spēlē. Par vārtiem nolika divus jaunus pūķulēnus, Niknaiņa dēlus, kurus džini speciāli bija pamodinājuši, lai tie nāktu uz treniņu. Pūķulēni bija diezgan sīki - katrs aptuveni vieglās automašīnas lielumā. Norīt viņi vel nevienu nevarēja, toties lidinājās tik strauji, ka viņiem tikko varēja izsekot ar skatienu. Turklāt pūķulēni vēl pamanījās gāzt spēlētājiem virsū uguni. Pārāk svelošas gan viņu liesmas nebija, tomēr kāds nelaikā aizdomājies spēlētājs varēja pārvērsties apdegušā kotletē. Labi vēl, ka visi bija savlaicīgi iezieduši ar vampīra žulti ādu un matus.