Taņa Grotere un izgaistošais stāvs

Niknainis atslāba no Taņas rāmajiem glāstiem. Viņa čērkstošā elpa kļuva tikko sadzirdama, acu spraudziņas pavisam šauras. Pūķis laidās miegā. Viņa galva noslīdēja tik zemu, ka Taņai vairs nebija ērti glāstīt viņa degungalu, un Taņa pārlaida plaukstu pār rievaino kaklu. Pēkšņi Niknainis dobji ierēcās un uzšāvās stāvus. Baidīdamās, ka tūdaļ tiks samīdīta, Taņa uzlēca pūķim uz kakla un apķēra to ar abām rokām.

- Neuztraucies! Nu kāpēc tev jāuztraucas? Kas tev notika? Viss taču ir labi! - viņa centās pūķi nomierināt.

Draudīgā murdoņa briesmekļa nokaitošajās dzīlēs sāka jau pierimt, kad Tapas pirksti pēkšņi uztaustīja īsu dzelksni, kas bija iedurts Niknaiņa zvīņotā kakla krokā. Tikko viņa pieskārās pie dzelkšņa, pūķis atkal ierēcās un zvēla ar asti. Angāra sienas iedunējās. Bet Niknaiņa aste tik svaidījās un svaidījās. Pūķis bija pavisam satrakojies. Ja viņš varētu aizsniegties līdz Tapai, meitenei labi neklātos. To saprazdama, viņa visiem spēkiem turējās pie pūķa kakla.

No pūķa rīkles laukā šāvās uguns strūklas, apgaismojot brīžam barības sili, brīžam vārtu velvi, brīžam lielu plakātu, kas atradās virs ugunsdzēsības stenda ar sarkaniem cirvjiem un laužņiem: “Ugunsnedrošs! Angārā aizliegts smēķēt un šķilt burvju dzirkstis.”

- Tātad tu ārdies tā dzelkšņa dēļ? Jā? Vai tu pacietīsies, kamēr es to izvelku? -Taņa skaļi sauca.

Zinādama, ka atbildi nesaņems, viņa satvēra dzelkšņa galu un rāva, cik spēka. Niknainis aiz sāpēm iešņācās un izpūta liesmas. Bet dzelksnis jau bija Tapas pirkstos. Tas līdzinājās nelielam kinžalam un šķita ļoti auksts. Augšpusē dzelksnis beidzās ar ovālu paresninājumu, kas mazliet atgādināja naglas galviņu. Neko vairāk tumsā nevarēja saskatīt, un Тара piesardzīgi iebāza dzelksni bumbas turētājā, kurš vēl joprojām bija piesprādzēts viņai pie augšdelma.

Atbrīvots no dzelkšņa izraisītajām sāpēm, Niknainis nomierinājās. Drīz viņš mitējās kulstīt asti un atkal apgūlās uz grīdas. Тара uzmanīgi norāpās viņam no kakla.

- Es nu iešu, labi? - viņa vaicāja Niknainim. - Man laiks, citādi Tibidohsā sāks uztraukties.

Taņa lēnām paspēra soli, tad vēl vienu... Niknainis iztu-

rējās mierīgi. Izskatījās, ka viņš laižas ziemas miegā. Acīmredzot agrāk viņam aizmigt bija traucējis šis nodevīgi iedurtais dzelksnis.

- Es vēl ienākšu pie tevis, norunāts? Bet tagad - atā! -Taņa jau grasījās iesprukt tai pašā spraugā zem vārtiem, bet pēkšņi angāra vārti šķindot atsprāga vaļā.

Meiteni apžilbināja daudzu tieši pret viņu pavērstu kabatas lukturu gaismas stari. Viņa steigšus aizsedza seju ar roku un atsprāga atpakaļ pie Niknaiņa. Snaudā iztraucētais pūķis atkal atvēra acis un neapmierināts ierūcās. Viņam arī nepatika spilgta gaisma.

- Redziet, kur viņa ir! - Neslavja Melkuļa balsī skanēja uzvaras prieks. - Bet mēs viņu izmeklējāmies pa visu Tibi-dohsu. Sacēlām kājās gan “tumšās”, gan “baltās” maģijas nodaļas. Žigli nāc šurp! Tev būs jāatbild par disciplīnas neievērošanu!

Ar plaukstu aizēnojusi acis, Taņa ieraudzīja, ka blakus bargajam mācību daļas pārzinim gaisā nīgri virmo četri džini no angāru apsardzes. Diviem rokās bija ķekši, bet trešais turēja kaut ko līdzīgu pūķa rīkles atplešanai paredzētām knaiblēm. Tomēr džini, par spīti visam savam bruņojumam, atzina par labāku turēties Neslavini aiz muguras.

- Ko tu tur stāvi blakus tam ķēmam? Vai gribi, lai viņš tevi aprij? Žigli nāc šurp! Tu man vēl redzēsi - es tevi aizgādāšu atpakaļ pie truloīdiem! Par zombiju pataisīšu! - vicinādams dūres pa gaisu, auroja Neslavis.

Taņa vilcinājās. Viņai nepavisam negribējās, lai Neslavis viņu sagrābj ar saviem īsajiem pirksteļiem un gluži kā miltu maisu aizvelk uz Tibidohsu, lai sarīkotu izrēķināšanos.

- Ak tā, tu nenāksi? Nu tad es tevi piespiedīšu! Ko jūs stāvat? Marš uz priekšu! Notveriet to skuķi! - Neslavis uzbļāva džiniem.

Džini kautrīgi iezaigojās, liet nez kāpēc nemaz nesteidzās ieplūst iekšā pa angāra vārtiem. Tie divi, kam rokās bija ķekši. pulējās palaist pa priekšu džinu ar knaiblēm, bet tas savukārt centās visus pārliecināt, ka knaibles ieklemmējušās.

- Tūlīt aizskriešu pēc eļļas, maķenīt jāieziež... Bez eļļi-ņas nekas neiznāks, - viņš bubināja, neveikli mēģinādams izgaist.

- Vai jums bail no tās zaļās ķirzakas? No tā spārnotā krokodila? Viens divi - sagrābšu viņu aiz. astes un izvilkšu laukā! - Neslavini zuda pēdējās pacietības paliekas.

Mācību daļas vadītājam gan būtu vajadzējis turēt mēli aiz zobiem. Niknainim nepatika klausīties lamās. Pūķi bija pavadījuši burvju sabiedrībā pieliekami ilgu laiku, lai iemācītos atšķirt balss intonācijas.

Niknainis sāka lēnītēm vilkt nāsīs gaisu, uzkurinot savu iekšējo uguni. Pūķa rievotie sāni izpletās, viņš kļuva arvien platāks, arvien lielāks... Āda nostiepās. Taņai aiz. muguras izauga kalns, kam vairs lāgā nepietika vietas angārā. Iespējams, kāds cits nepievērstu pūķa pārmaiņām īpašu uzmanību, liet Taņa jau pusgadu spēlēja pūķbolu. Viņa lieliski zi nāja, kāpēc pūķi tā piepūšas.