Taņa Grotere un izgaistošais stāvs

- Tātad negribētu vis? - Medūzija precizēja. - Tā kā tu nebiji ieziedies ar aizsargkrēmu no vampīai žults, tu tūdaļ pārvērstos pelnos, un stāsts būtu galā. Šai gadījumā dūmi bija daudz labāka izvēle - kaut ari jauns loga rāmis cienījamā akadēmiķa kabinetā vēl joprojām nav ielikts...

- Un man ļoti bail no caurvēja! - piebilda Sardanapals.

Saniknotais Neslavis noprata - kārotais upuris atkal tiek

izrauts viņam no ķetnām.

- Bet viņa nakti aizgāja uz angāru! Viņai nebija nekādu tiesību to darīt! - Neslavis kliedza. - Mēs izmeklējāmies viņu pa visu Tibidohsu! Visu skolu sacēlām kājās!

-Jā, tas ir nopietns pārkāpums, - Sardanapals piekrita, - Taņa Grotere par to tiks sodīta. Mēs ar docenti Gorgono-vu apspriedīsimies, kāds sods būtu piemērots. Bet skaidrs ir viens - pie tailoīdiem mēs viņu nesūtīsim...

Vilšanās rūgtumā Neslavis Melkulis palēcās stāvus gaisā, viņa ačeles izbolījās un sāka izskatīties vēl līdzīgākas zivs acīm. Laikam gan viņš bija gaidījis pavisam citu lēmumu.

-Jūs pieļaujat ļoti smagu kļūdu, Sardanapal! Šī Grote-re... vai tad nepietiek ar to, ka viņa jau izlaida titānus? Viņa pārkāpj visus skolas iekšējās kārtības noteikumus, dara, kas ienāk prātā... Ja jūs viņu nesodīsiet, skolā drīz staigās pa griestiem ne tikai rēgi, bet visi pārējie arī!

- Nebūtu nekāds brīnums, ja jau pat godājami mācību pārziņi rāda sliktas uzvedības paraugu, ar galvu izsitot logu rūtis, - rāmi bilda Medūzija.

- КО? ЛК TAD ES ESMU TAS SLIKTAIS?

Pirmajā mirklī Taņai šķita, ka Neslavis tūlīt metīsies Me-dūzijai virsū ar dūrēm, tomēr tas nenotika. Mācību pārzinis strauji pagriezās un piegāja pie loga, draudīgi šņākdams:

- Nu labi! Gan es vēl tikšu skaidrībā ar to jūsu Groteri! Nenolaidīšu no viņas ne acu! Tad jūs apjēgsiet, cik muļķīgi bija viņai noticēt...

Taņa samulsusi lūkojās uz Sardanapalu. Viņai šķita, ka akadēmiķis uzmundrinoši pamet viņai ar aci, it kā mudinot pārlieku neuztraukties. Tomēr, kad Sardanapals atkal ierunājās, viņa balss skanēja skarbāk nekā parasti.

- Vari doties uz nodarbībām! Mēs tev paziņosim, kādu sodu tu saņemsi. Un turpmāk pacenties ar lielāku cieņu izturēties pret skolas noteikumiem.

Zelta sfinksa, sperot pa paklāju nedzirdamus soļus, pavadīja meiteni līdz durvīm. Ari Medūzija izgāja laukā no kabineta.

- Pagaidi! Vai mans lociņš vēl ir pie tevis? - viņa vaicāja Taņai.

- Jā, - meitene apliecināja, jau sabijusies, ka Medūzija par sodu viņai lociņu atņems.

- Nebaidies. Lociņu es neatņemšu, kaut gan iespējams, ka tev vajadzētu liegt iespēju lidot. Bet mēs tomēr izvēlēsimies tev citu, mērenāku sodu, - docente Gorgonova nomierināja Taņu. - Es gribēju vaicāt kaut ko citu. Kā šis lociņš uzvedas lidojuma laikā?

Taņa pūlējās atcerēties savas izjūtas.

- Lielisks lociņš. Labāks par iepriekšējo, tikai es vēl neesmu pilnībā pie tā pieradusi. Ļoti patstāvīgs... Reizēm man šķiet, ka tas pats no sevis izlemj, kurp lidot un ko darīt, it kā nevis es vadītu lociņu, bet viņš mani, - teica Taņa.

Medūzija domīga aplaizīja lūpas.

- Bet vai tad, kad tu saņemies un sakopo domas, virsroka tomēr ir tev? - viņa vaicāja.

-Jā.

- Skaidrs. - Docente Gorgonova pamāja ar galvu. - Nez kāpēc man tieši tā arī likās, kad nesen skatījos, kā jūs trenējaties... Vai vairāk neko tu man negribi pastāstīt?

- Nē, nekā tāda īpaša nav.

- Labi, tad vēlu tev sekmes. Un pacenties ievērot disciplīnu! Ņem vērā: ja tu izdarīsi vēl kādu tiešām nopietnu pārkāpumu, mēs ar Sardanapalu vairs nevarēsim izvilkt tevi no bedres!

Uzmetusi Taņai piemiegto acu skatienu, mošķzinības pasniedzēja atgriezās Sardanapala kabinetā.

Bet Taņa tikai tad atskārta, ka nav Medūzijai itin neko pastāstījusi par dzelksni, kuru viņa atrada iedurtu Niknaiņa kaklā. Par dzelksni, kas tagad gulēja slēptuvē zem viņas matrača. 'Lanai gribējās aprunāties ar Sardanapalu, bet zelta sfinksa, kura jau bija paguvusi uzlēkt uz kabineta durvīm,

atņirdza zobus, nepārprotami likdama saprast, ka nelaidis meiteni iekšā.

Taņa paraustīja plecus, klusībā nolamāja sfinksu par dumju kaķi un aizdrāzās uz ļaunas acs lāsta noņemšanas nodarbību. Zobrāvējai ļoti nepatika, ja kāds noseboja viņas stundu. Pret nelabojamiem kavētājiem viņa mēdza izmantot steidzinošo zinti. Visi noburtie līdz pat vakaram varēja pārvietoties tikai skriešus, turklāt tādā steigā, ka nemitīgi ar deguniem ietriecās durvju stenderēs un gāza krēslus. Reiz viens patruls otrklasnieks, kaislīgs Zārcienes pielūdzējs, gandrīz nosmaka, aizrijies ar zupu, kuru viņš steidzās aprit ar divām karotēm vienlaikus.

Bet vispār jau visiem Kapličovas pielūdzējiem galvā svilpoja putniņi un viņi bez kādām zintēm uzvedās kā noburti.

9.Vara dzelkšņa noslēpums

- Tas lik ir dzelksnītis! Nav nekāds brīnums, ka Niknai-nis pamodās jau janvārī! - Babs Jaguns pārsteigumā iesvilpās.

Viņi visi trīs - Taņa, Vaņa un Babs Jaguns - sēdēja istabā un pētīja dīvaino, no vara izgatavoto dzelksni.

Dzelkšņa gals bija ļoti tievs un smaile tik asa, ka, Vaņam vieglītēm pieskaroties pie tās, uz pirksta tūdaļ parādījās asins pilīte. Vaņa saviebās un nolaizīja pilienu no pirksta.