Taņa Grotere un izgaistošais stāvs

asinis, tām jābūt allaž svaigām. Visvājākās ir tmloīdu asinis, visstiprākās - harpijām, vienradžiem, pūķiem... Šo dzelksni iedur upuri un gaida. Reizēm jāgaida ilgi, ļoti ilgi. Viss atkarīgs no asiņu stipruma un vēl no daudziem citiem iemesliem.

Babs Jaguns nemanāmi piebakstīja Taņai ar kāju.

- Kuru tad aicināja ar šo zīmogu? Kuru no gariem? -viņš vaicāja.

Abdulla izmisumā pacēla rokas pret debesīm.

- Ak, cik bezgalīgs naivums! Vai tad tu vēl nesaproti? Varēja ataicināt jebkuru no gariem. Atkarībā no tā, kas bija vajadzīgs. Bet tagad vācieties projām no šejienes! Ņemiet savu dzelksni un pazūdiet! Es nevaru tērēt laiku sarunām ar tādiem muļķiem! Man jāpabeidz “Tūkstoš lāstu poēma”.

Kad trīs draugi jau bija pie durvīm, viņus vēlreiz apturēja Abdullas balss.

- He-he! Nelieciet dzelksnim rūsēt! Atcerieties: tam patīk svaigas asinis! - džins sazvērnieciski teica.

Draugi steigšus izmetās laukā no bibliotēkas, juzdamies mazliet apdulluši. Mulsināja tas, ka džins Abdulla ir melnās maģijas piekritējs, kurš skumst pēc asiņainās upurēšanas laikiem, bet vēl vairāk pārsteidza viņa stāstītais par aicinājuma zīmogu.

- Senās-burvestības! Tātad Tibidohsā ir kāds pasniedzējs vai skolēns, kurš mēģina izsaukt vienu no baismīgākajiem gariem... - domīgi teica Vaņa Blēdovs.

/(Varbūt viņš jau paguvis ataicināt to garu šurp, - Babs Jagu j piebilda. - Dzelksnis taču bija pūķa kaklā ilgu laiku.

Nez kam lo ievajadzējies? Un kāpēc? Ja Taņa netīšām neatrastu dzelksni...

Babs Jaguns savieba seju baismīgā grimasē, attēlodams ataicināto garu - ar atļukušām ausīm, izkārtu mēli un šķielējošām ačelēm. Ķēmošanās mākslā Babs Jaguns bija nepārspējams. Ja šai mirklī tuvumā trāpītos ataicinātais gars, tas noteikti nenovaldītos un saberztu Babujagunu pulveri.

Vaņa bija iegrimis pats savās domās un neklausījās draugos.

- Šāda veida dzelkšņus aizliedza izmantot jau Senvīra laikos. Vai atceraties, kā Abdulla pasmīnēja, kad mēs teicām, ka esam dzelksni atraduši? Viņš neticēja nevienam mūsu vārdam. Tātad viņš ir pilnīgi pārliecināts, ka Tibidohsā tādi rīki nav atrodami. Vai ari tos var atrast vienā vienīgā vietā, - Vaņa teica.

- Kas tad tā ir par vietu? - vaicāja Taņa.

Viņa jau nojauta, ko Vaņa atbildēs, tomēr gribēja vēl pārliecināties par savu minējumu pareizību.

- Pakustini smadzenes! Kas tā par vietu, tiz kurieni neviens nekad neiet? Vieta, kur burvji pazūd? Vieta, kas vienlaikus gan ir, gan nav? - Vaņa taujāja.

- Izgaistošais stāvs! - reizē atsaucās Taņa un Babs Jaguns.

- Tieši tā. Bet kāds tomēr iet uz Izgaistošo stāvu un pat pamanās no turienes atgriezties. Gribētos gan zināt, kā tas viņam izdodas.

Kā tas bija noticis jau daudzus simtus gadu no vietas,

ne

vakariņu laika visi burvju skolas iemītnieki sapulcējās Divu Stihiju zālē. Garie galdi vēl bija tukši. Truloīdiem vajadzētu ilgas stundas strādāt, lai pagatavotu visus ēdienus un uzklātu galdus, bet Tibidohsā neviens nenodarbojās ar tādiem niekiem.

Akadēmiķis Sardanapals ienesa zālē nelielu lādīti, atvēra to un skaļi iesaucās:

- No lādes jūs abi - kā kreisais, tā labais!

Tai pašā mirklī lādīte atsprāga vaļā un no tās izspurdza divi strauji viesuļi. Vēl pēc brītiņa abi plecīgie, sarkanos kreklos tērptie jaunekļi jau klāja galdautus.

Pāris sekundes Divu stihiju zālē valdīja vēl saspringtāks klusums nekā Medūzijas mošķzinības nodarbībās. Visi ar nepacietību gaidīja, kad uz galdiem sāks parādīties trauki. Katrs galdauts gatavoja tikai kaut ko vienu, un nekad nevarēja paredzēt, kurš galdauts trāpīsies. Tā bija īsta laimes spēle.

Visi galdauti vienlaikus vieglītēm saviļņojās, un galdā sāka rindoties pilnie šķīvji.

- Sasodīts, atkal pankūkas! Trešo vakaru pēc kārtas mums ir pankūku galdauts! Apriebušies man tie ikri! - nopūtās Vaņa Blēdovs. Viņš skaļi apvaicājās: - Ei, vai kāds negrib mainīties pret pankūku galdautu?

- Izlepuši jūs tur esat pie ceturtā galda! Stūķējiet vien iekšā, kas iedots! Paskatieties uz mums - jau otro nedēļu no mannas biezputras galdauta netiekam vaļā, - neapmierinātas balsis atsaucās no vienpadsmitā galda.

- Pūtiet vien burbuļus savā biezputrā! Paklau, kaimiņi! Vai mainīsiet savējo pret kotlešu galdautu? - sauca no trešā galda.

- Varbūt pret ceptiem kartupeļiem? - vaicāja no piektā galda.

- Pret vinegretu un vafelēm? - piedāvāja pirmais galds.

- Nē, kartupeļu galdauts mums bija pusdienās. Un va-feļaino mums nevajag. Vinegretā ir sagrūsts par daudz sīpolu, bet vafeles vienmēr samirkušas kondensētajā pienā. -Vaņa bija labi izpētījis visus galdautus. - Labāk dodiet mums virtuļu vai šokolādes galdautu.

Šokolādes galdauta īpašnieki zobgalīgi smējās. Viņi jau nebija tādi muļķi, lai mainītos. Viņu galdauts piedāvāja ne vien šokolādi, bet arī septiņu šķirņu saldējumus.

- Vai rīvētos rutkus gribai? - atskanēja bezcerīga balss no septītā galda puses.

Pret rīvēto rutku galdautu nekad neko nevarēja iemainīt. Pat biezputras ēdēji to nevēlējās. Rutki nez kāpēc vienmēr bija rūgti. Vai nu galdautu kāds bija nobūris, vai arī visā bija vainīgs neveiksmīgi uzlikts ielāps, kurš izļodzīja smalko maģiju.