Taņa Grotere un izgaistošais stāvs

Zobu suka un mitrs dvielis pielaidās viņai klāt un ķērās pie ierastā darba. Vēl pēc mirkļa Zārciene jau bija ietērpta pidžamā. Taņu tas nepārsteidza. Viņa jau sen bija pieradusi pie tā, ka viņas kaimiņiene pat kurpju auklas nesasien kā parasti cilvēki, bet izmanto buramvārdus “Šņorus sasonisf".

- Zobrāvēja gan pēdējā laikā vairs nemaz neizskatās pēc sevis pašas, - miegaini teica Zārciene, palīzdama zem segas. - Viņai pat acis mainījušas krāsu. Tas nu gan ir iespaidīgs triks!

- Ko tu gvelz? Acis taču nevar mainīt krāsu! - Taņa ar neizpratni iesaucās.

- Stundās jau viņai acis ir normālas. Turklāt viņa tagad

sākusi nēsāt brilles, tā ka nemaz nevar īsti saskatīt, kas tur ir aiz tiem stikliem. Bet vakar vakarā es viņu satiku gaitenī blakus burvju priekšmetu darbnīcai, kur ir krēslains, un acis viņai bija gaiši zilas. Vai vari iedomāties?

- Kas tur īpašs? Daudziem cilvēkiem taču ir gaišzilas acis! Tās ir skaistas, - teica Taņa.

- Tu gan esi nesapraša, Grotere! Viņas acis bija nevis vienkārši zilas, bet spožas kā starmeši. No acīm spīdēja gaisma! Un gaisma bija zila! Un nekādu briļļu - it kā viņa bez tām pavisam mierīgi varētu iztikt. Es apžilbu. Es varēju akla palikt! Labi vēl, ka viņa mani nepamanīja.

- Vai tu skaidri zini, ka uts bija pie darbnīcas? - Taņa steidza noskaidrot.

Par šo vietu viņai jau bija gadījies dzirdēt. Vaņa pie šīs darbnīcas bija slēpies aiz zivs statujas un atradis “Galdiņ, aizsargājies!”.

- Atstājies no manis, bārenīt! Esmu jau komā, - atņurdēja Kapličova, pagriezdamās uz otriem sāniem. Drīz viņa jau saldi šņākuļoja. Melnie Aizkari līksmi notrīsēja, piesardzīgi aizstiepās līdz Zārcienei, pārklājās pāri viņas galvai un sāka skatīties viņas sapņus.

Tonakt Zārcienei sapņos rādījās pūķbola komandas uzbrucējs Sems Septiņcelms. Semam bija divkauja ar skeletu. Viņi abi aizrautīgi apšaudīja viens otru no senlaicīgām pistolēm, turklāt ložu vietā no stobriem nez kāpēc lidoja laukā mazas sirsniņas, uzreiz pārvērzdamās ziepju burbuļos. Guņa Glumovs sarkanās kupidoniņu apakšbiksēs, ar spārniņiem kā elfam, tvarstīja šos burbuļus ar tauriņu ķeramo tīklu.

- Nu re, atkal Guņa! Un tagad jau apakšbiksēs. Nē, Zār-

dene neuzdrīkstēsies Blaktam izpļāpāties par Vaņu, - klusu nomurmināja Тара.

Viņai neizdevās noskatīties kaimiņienes sapni līdz beigām, jo kāds klusītēm pieklauvēja pie loga.

Taņa palūkojās laukā un ieraudzīja Babu Jagunu. Viņš nebija viens. Babam Jagunam aiz muguras uz tā paša putekļsūcēja, apķēries priekšā sēdētājam ap vidu, sēdēja Vaņa. Melnie Aizkari iespaidu pārpilnībā gandrīz nokrita no loga. Viena Aizkaru puse sāka atspoguļot putekļsūcēju, otra palika uzticīga Zārcienes sapnim, un beidzot viss sajuka vienā putrā: Guna Glumovs spēlēja putekļsūcēja cauruli kā stabuli.

- Ei! Vai tu dzirdi? - Babs Jaguns skaļi čukstēja. - Mēs izdomājām, kā nokļūt līdz Galvenajām kāpnēm. Ir viens ļoti vienkāršs paņēmiens. Taisni brīnums, ka tas mums neienāca prātā agrāk.

- Negrozies tik daudz! - Vaņa Blēdovs iebikstīja Babam Jagunam sānos.

Vaņam nemaz nebija viegli noturēties uz putekļsūcēja aiz Baba Jaguna, kurš visu laiku dīdījās. Turklāt vēl Taņai šķita, ka Vaņam kaut kas paslēpts aiz krekla - kaut kas nemierīgs, kas nemitīgi jāpietur ar plaukstu.

- Kas tas ir par paņēmienu? Vai garām ciklopiem? - Taņa vaicāja.

Babs Jaguns noslēpumaini nokrekšķējās.

- Nē, caur šaujamlūku, - viņš teica. - Tornī ir ļoti piemērota šaujamlūciņa. Caur to var pa taisno nokļūt uz kāpnēm. Lūka ir ļoti augstu sienā. Kad Neslavis izlikti savas aizsargbur-vības, viņš to noteikti aizmirsa. Nu, vai lidosi mums līdzi?

Priecādamās, ka vēl nav paguvusi noģērbties, Taņa pamāja ar galvu.

- Lec uz mana putekļsūcēja! Lūka ir tik šaura, ka tavs kontrabass netiks tur cauri. Turklāt viņš jau neprot nekustīgi karāties gaisā, - Babs Jaguns rīkoja.

Viņam ārkārtīgi patika atgādināt sava putekļsūcēja priekšrocības, salīdzinot to ar citiem instrumentiem.

Pārliecinājusies, ka Zārciene guļ ciešā miegā, Taņa piesardzīgi pavēra logu un nostājās uz platās, apledojušās palodzes. Lejā baloja apsnigušais Tibidohsas iekšējā pagalmi-ņa kvadrāts. Taņai mazliet sareiba galva. No augstuma viņa nebaidījās vienīgi tad, kad juta zem sevis izliektos, vienmēr siltos kontrabasa sānus.

Izrādījās, ka Taņas satraukums nav bijis veltīgs. Viņa uzlēca uz putekļsūcēja Vaņam aiz muguras un cieši ieķērās viņa siksnā, bet pārslogotais mehānisms tūlīt iegāzās gaisa bedrē. Garām strauji slīdēja apgaismotie logi. Pagalmiņa sniegotais kvadrāts nepielūdzami tuvojās. Taņa apjēdza, ka vēl pavisam mazliet - un Poručiks Rževskis visiem varēs stāstīt anekdoti par trim plakaniem plācenīšiem.

- Pilotus kamikadzius! - Babs Jaguns beidzot bija attapies un nokliedza buramvārdus, ar kuriem varēja pārslēgties uz daudz lēnāku, toties drošāku lidojumu.

Putekļsūcējs dobji ierūcās, izrāpās no gaisa bedres un sāka pamazām uzņemt augstumu. Tobrīd līdz iekšējā pagalmiņa bruģa akmeņiem bija atlikuši tikai daži metri.

- Trakais, vai tad tu lidoji ar “Sktienulus sadegusi'? -Vaņa sašutis vaicāja.