Taņa Grotere un izgaistošais stāvs

Babs Jaguns lepni rādīja draugiem apdriskāto grāmatiņu, kas nesen bija teikusi viņam priekšā buramvārdus. Grāmatiņa viltīgi mirkšķināja uz vāka attēloto aci, bet uz muguriņas tai ik pa brīdim iedegās sarkani burti. “Balto magu draiskulības Hugo Viltnieka pārstāstā”.

“Nez vai viņš tiešām bijis tik viltīgs?” Taņa prātoja.

‘Turklāt vēl arī skaists,” tūdaļ apliecināja burti uz grāmatas muguriņas. Vēl pēc mirkļa grāmata mainīja savu nosaukumu. Tagad uzraksts uz muguriņas vēstīja: “Balto magu draiskulības Hugo Skaistuļa un Gudrinieka pārstāstā.”

Atskārtusi, ka grāmatiņa atspoguļo viņas domas, Taņa žigli bloķēja savu apziņu. Jā, šis Hugo tiešām nebija ar pliku roku ņemams.

- Kur tu dabūji šo grāmatu? Vai bibliotēkā? - viņa vaicāja.

- Nē-e, - Babs Jaguns purināja galvu. - Abdulla nebūtu man to izsniedzis. Tā glabājas speciālajā fondā. Bet, par laimi, šis Hugo kādreiz bija ārstējies pie manas vecmāmiņas un pēc tam uzdāvinājis viņai grāmatu ar autogrāfu. Tur pirmajā lappusē ir viņa paraksts - vienreizīgi vijumi.

- Kas tad Hugo kaitēja? No kā viņš ārstējās? Varbūt no viltības? - zobgalīgi vaicāja Vaņa.

- To vecmāmiņa vairs neatceras, - Babs Jaguns nevērī-

gi atsaucās. - Droši vien nekas būtisks. Vai nu blaugznas, vai varbūt gudrības zobs iestrēdzis smaganās... Vai varbūt tikai iebāza sev degunā zīmuli un vairs nevarēja izvilkt. Ar rakstniekiem visādi joki gadās, īpaši kad uznāk iedvesma.

Grāmatiņa kaut ko neapmierināta burkšķēja. 1 iugo Viltniekam nepatika klausīties tādas atsauksmes par savu personu.

Sekodami lēnām pa gaisu peldošajai mantijai, kas noslēpumainā veidā pamanījās atkārtot visas Neslavja kustības un pat plecu raustīja uz mata kā viņš, draugi devās augšā pa marmora kāpnēm. Reizēm no bruņutērpiem nišās un no sienām iznira rēgi, bet tie visi bija mazpazīstami un samērā mežonīgi. Vienam krūtīs rēgojās garš šķēps, un citi rēgi uz tā kāra žāvēties savas vecmodīgās garās zeķes un kaftānus. Starp rēgiem nemanīja ne Poručiku, ne Neizārstēto Dāmu, pat Bezacu Sausina neparādījās. Rēgi drūmi blenza, uz jautājumiem neatbildēja un ātri vien līda atpakaļ savās paslēptuvēs.

Ap mantiju trīsreiz pašķīda zaļganas dzirksteles, un vienreiz uzliesmojums bija sarkans. Neslavis tiešām nebija skopojies ar aizsardzības zintēm. Turklāt dažas noburtās vietas bija maskētas tik labi, ka nevarēja redzēt pat jau ierasto pus-caurspīdīgo aizkaru. Garas liesmu mēles sniedzās pēc Ne-slavja vecās mantijas, bet tūdaļ vainīgi atrāvās atpakaļ, it kā saprazdamas, ka kļūdījušās.

Visus trīs draugus, kas sekoja mantijai, aizsardzības barjeras laida cauri bez iebildumiem - droši vien uzskatīja, ka viņi iet kopā ar Neslavi un viņus nedrīkst aizkavēt.

1 Iugo Viltnieka grāmata ķiķināja bez mitas. Grāmatas

sen mirušais autors bija sajūsmināts par jauno dēku. Uz pēdējā vāka pat uzzīmējās viņa portrets: seja apaļa kā pankūka, īss, uzrauts deguns un kupla, pūderēta parūka. Bridi pa brīdim Hugo portrets sāka satraukti žestikulēt un reiz pat parādīja Taņai mēli.

Tā viņi kāpa diezgan ilgi. Kad Taņai jau bija sajucis pakāpienu skaits, Vaņa Blēdovs pēkšņi apstājās un sastinga, iekrampējies margās. Taņa, to neievērojusi, uzdrāzās viņam virsū un sadauzīja degunu pret viņa plecu. Viņa jau gribēja izteikt savu sašutumu, bet tad ieraudzīja to, ko jau bija ieraudzījuši Vaņa ar Babu Jagunu, un vārdi iestrēga viņai kaklā.

Galvenās kāpnes aprāvās. Tieši viņu priekšā aiz neliela laukumiņa stiepās sudrabaini 1 rails piekaramais tills. Pa taisno cauri akmens sienai - it kā šīs sienas nemaz nebūtu - tilts veda uz milzīgu zāli ar tievām kolonnām, kuras te pagaisa, te atkal parādījās kā stingri novilktas, baltas līnijas. Neko vairāk nevarēja saskatīt - vismaz tik ilgi, kamēr neuzkāpa uz tilta.

Hugo Viltnieks pārspīlētās bailēs pacēla abas rokas virs galvas, atveidoja sejā šausmu grimasi un aizvēlās aiz portreta rāmja. Pēc pāris sekundēm viņš atkal izbāza galvu, taču parūkas vairs nebija. Viņš izskatījās ārkārtīgi noskumis un nemitīgi tvēra ar rokām pie plikā paura, izlikdamies, ka plūc sev matus.

- Izgaistošais stāvs! - čukstēja Babs Jaguns.

Vaņa Blēdovs draiski samiedza acis.

- Vai aizskriesim līdz zālei un atpakaļ? Vai ari tev dūša ir papēžos? - viņš vaicāja.

Viņš jau gribēja kāpt uz tilta, bet Babs Jaguns viņu atrāva nost.

- Tev smadzenes pārkarsušas, vai? - Babs Jaguns vaicāja. - Dzīvot apnieis? Paskaties uz to!

Viņš norādīja uz Hugo Viltnieku, kuram jau bija apnicis plūkāt pūciņas no sava plikā paura. Līdz jostasvietai izliecies no portreta rāmja un atspiedis galvu delnās, 1 lugo vēroja Izgaistošo stāvu. Kad viņa skatiens aizslīdēja līdz. kolonnām, I lugo Viltnieks nodrebēja un - tik veikli, kā to nemaz nevarēja sagaidīt no tāda resnīša, ielēca paslēptuvē aiz rāmja. īsu mirkli gaisā pazibēja apaļīgie kāju ikri garajās zeķēs un vecmodīgas kurpes ar lenšu pušķiem.