Taņa Grotere un izgaistošais stāvs

Tur nu bija ko palauzīt galvu. Superslepenajā, uz caurspīdīgām lappusēm iespiestajā “Maģiskās prickšāteikšanas enciklopēdijā”, kuru Taņai uz Jauno gadu bija uzdāvinājis Babsjaguns, viņa izlasīja, ka atbrīvojošie buramvārdi ir “Bur-muleus sapalus!”, bet kā lai to pasaka, ja tas ir mēmuma lāsts? Noburtais taču nemaz nevar pakustināt mēli! Varbūt izklauvēt buramvārdus Morzes ābecē?

Stundas ceturksni velti nomocījusies, Taņa nolēma lūgt palīdzību Zārcienei, kas jau bija sagatavojusi stundas un tagad centās piespiest savu skeletu dejot. Skelets tikai klabināja zobus un drebinājās uz sava postamenta kā krītamās kaites lēkmē.

- Pāž, tu esi riebīgs! Tu visu dari tikai man par spīti! Un vēl izliecies, ka mani mīli! - Zārciene kļuva pavisam nikna, kad skelets, tā ari nesācis dejot, sabruka.

Uz grīdas nokritušās rokas kauli sakustējās, it kā Pāžs gribētu sacīt: ko es vairs varu? Esmu jau savu laiku nodancojis.

- Kaplič, vai tu ļauno aci sagatavoji? - Taņa vaicāja.

Zārciene vērtējoši palūkojās uz savu istabas kaimiņieni.

- Kā citādi! - viņa atsaucās.

-Vai uzdevumu par Bailunu un Šķaudunu ari atrisināji?

Kapličova pašapmierināta pamāja ar galvai.

- Kas tad ir, vai tev smadzeņu rievai par maz, ko, nelaimīgā bārenīt? - viņa vaicāja. - Nu labi - kā tu nepalīdzēsi muļķīšiem? Skaties šurp!

Dejojot Zārciene piegāja pie Taņas uzdevumu krājuma, izšķīla no sava gredzena sarkanu dzirksti un skaļi teica:

- Cukura kuračukara, parādi atbildi!

Acumirkli grāmata aizcirtās ciet un sāka virpuļot pa galdu, bet pēc tam atkal atšķīrās tai pašā lappusē. Tur, kur tikko bija uzdevums, iznira ķeburaini, ar roku rakstīti burti:

"Baltais mags izpeldējās pirmajā ritu rasā, kas nomazgā visus lāstu veidus, vienīgi liktenīgo lāstu ne. ”

- Cukura kuračukara, noslēp atbildi! - Zārciene pavēlēja.

Ķeburainie buiti sāka virmot un lēkāt, līdz izzuda.

- Mācies, kamēr blakus ir kāds, no kā mācīties! - lepni teica Zārciene.

Taņa secināja, ka melnie magi daudz labāk par baltajiem prot atvieglot sev dzīvi. Ir nu gan blēdnieki!

- Un tā tu gatavo visas stundas? - viņa vēl pavaicāja.

Kapličova maigi noglaudīja sev galvu.

- Nu protams. Nabaga mazā Zārcienīte nedrīkst pārpūlēties! Viņa ir tik ļoti skaista, viņai kaitīgi sevi mocīt. Vai zini, kā saucas šie kuračukaras buramvārdi? Zubrītāju zinies. Rokasgrāmatās to nav, un stundās arī tās nemāca. Tās iekļautas Senvīra sastādītajā simts aizliegto buramvārdu sarakstā - kopā ar citām burvībām, ko nedrīkst lietot.

- Kāpēc tad nedrīkst? - Taņa saausījās.

Par aizliegto buramvārdu sarakstu viņa dzirdēja pirmo reizi.

- Kā lai es zinu, kāpēc? Nedrīkst - un cauri! Varbūt tādēļ, lai skolēni nenoraksta? - Zārciene raustīja plecus.

- Bet kā tad tu uzzināji šos buramvārdus, ja tie ir aizliegti? - Taņa nespēja vien beigt brīnīties.

Zārciene piepūta vaigus un pacēla acis pret debesim. Viņai ļoti patika tēlot svarīgu personu.

- Es, vai? Man iemācīja viens zēns no ceturtās klases, -viņa it kā starp citu paziņoja. - Mēģināju iemācīt arī Glu-movam - tāpat vien aiz garlaicības, bet Gunām pauris pavisam caurs. Viņš pat norakstīdams ielaiž desmit kļūdas.

Zārciene nožāvājās.

- Ū-ūh! Žēl vienīgi, ka šos buramvārdus nevar lietot kontroldarbos, - viņa sacīja. - Skolotāji atkaru kuračuka-ru bloķē. Viņi jau arī nav no muļķu mājām, vismaz mūsējie - “tumšie”. Jūsu “baltie” gan ir naivās aitiņas, viņus viegli var apvest ap stūri. Čukuru kuračukara bloķē, bet paši neredz, ka man uz plaukstas špikeris uzrakstīts.

- Vai Sardanapalu arī viegli var piemuļķot? - Taņa vaicāja.

ŠI dīvainā saruna Taņu bija aizrāvusi. Nez kāpēc viņai šķita, ka tūlīt uzzinās kaut ko ļoti svarīgu.

- Tavs Sardanapals nav nekas vairāk kā bārdains zīdainis, - Zārciene nicīgi teica. - Ar Medūziju gan joki mazi. Viņa visiem redz cauri. Ļoti barga dāmīte. Ar Neslavi ari nevar daudz ākstīties, viņš taču agrāk bija mūsējais, “tumšais”. Vēl joprojām prot paskatīties tā, ka dūša uzreiz saskrien papēžos. No tāda skatiena iekšā viss apledo. Nekādi nesaprotu, kāpēc viņš pārsviedies pie “baltajiem”, šķiet, ka tur kaut kas slēpjas. Katram redzams, ka viņš nav īsts “baltais”, liet par visiem labāk man tomēr patīk mūsu Blakts, vecais blēdis! Gan tu vēl piedzīvosi, ka viņš aizliks

Sardanapalam kāju priekšā un kļūs Tibidohsā par galveno...

Zārciene atkal nožāvājās, turklāt tik pamatīgi, ka gandrīz izmežģīja žokli.

- Nu gan laiks čučēt. Vari vēl zubrīties, bet es likšos uz auss. Tikai netaisi troksni. Neaizmirsti, kāds trumpis man rokā. Es taču jebkurā mirklī varu pastāstīt Blaktam, kas viņam iebāza kabatā to “Galdiņ, aizsargājies!”.

- Tad nu gan nobiedēji! - Taņa iespurcās. - Bet es visiem pastāstīšu, ka tev sapņos rādās Guņa Glumovs sārtā pidžamā, ar tauriņu ķeramo tīklu rokā.

Zārciene nosarka, novērsās un noburkšķēja, ka tā esot gatavā muldēšana, taču viņas balss neskanēja pārāk pārliecinoši. Lai drīzāk izbeigtu sarunu, viņa žigli ielēca gultā, saritinājās kamoliti un nomurmināja mazgāšanās buramvārdus:

- Slauķus skursteņslauķus!