Taņa Grotere un izgaistošais stāvs

- Ak jā, dzelksnis... Atceros, es vēl pajautāju: “Ko tu ar to iesāksi?” Bet atbildi nesaņēmu. Šķiet, ka man pat uzlaida “Škicus šmankus/”, tāpēc biju spiests strauji doties prom.

- Kurš turēja rokā šo dzelksni? Nu - kurš? Kurš uzlaida tev “Šmaukus!''!

Rēgs atguva savu ikdienišķo veidolu, noņēma sev galvu un sāka tajā rakņāties. Neuztaustījis neko jēdzīgu, viņš satvēra galvu aiz. abām ausīm un sapurināja, kā cerēdams, ka no turienes izbirs vajadzīgā manta.

- Man aizmirsies! - beidzot secināja sarūgtinātais Poručiks. - Pilnīgi izkritis no prāta! Bet tas bija kāds... kāds, kurš uzvedās diezgan negaidīti. Es nekādi nevarēju paredzēt, ka tik cienījama persona uzlaidīs man “Šmaukus!”.

Klusītēm gaudodams, Rževskis sāka lidināties pa istabu. Pēc tam viņš izbāza galvu caur durvīm un, skaļi iesmē-jies, pavēstīja:

- Starp citu, kāds jūs noklausās!

Babs Jaguns klusītēm pielavījās pie durvīm un strauji tās atgrūda. Durvis atsitās pret kaut ko cietu. Kāds skaļi iespiedzās, nogāzās zemē, bet tūdaļ piecēlās un metās bēgt.

Gandrīz reizē ar Babu Jagunu gaitenī izskrējusī Taņa paguva ieraudzīt tikai muguru, kas nozuda aiz pagrieziena.

- Kas tas bija? - viņa vaicāja Babam Jagunam.

- Nezinu. Nebija laika apjēgt: viņš aizsedza seju ar plaukstām. Bet man šķiet, ka vakariņu laikā mēs viņu atšifrēsim bez kādām pūlēm, - teica Babs Jaguns.

- Kā tad mēs viņu atšifrēsim?

- Paskatīsimies, kuram ir zila acs. Vai tu redzēji, kā es viņam iezvēlu ar durvīm? Tici man, viņš iedzīvojās pamatīgā fingālī, - Babs Jaguns pašapmierināts teica.

Kad viņi atkal atcerējās Poručiku, izrādījās, ka rēgs jau izsūcies cauri sienai un pagaisis nezināmā virzienā.

Džins Abdulla plīvoja virs kartotēkas skapīša kā zilgana migliņa. Milzīgā čalim bija noslīdējusi viņam uz pieres. Seja bija balta un plakana kā pankūka, ar septiņām prāvām kārpām. Atšķirībā no parastajām truloīdu kārpām šīs septiņas Abdullas sejā nekad nestāvēja mierā un lēnītēm līda no pieres uz degunu, no deguna uz zodu un atpakaļ.

Pamanījis Taņu, Vaņu Blēdovu un Babu Jagunu, džins negribīgi atrāvās no sadzeltējuša pergamenta pētīšanas.

- Ko vajag? - viņš drūmi vaicāja. - Tikai nesakiet, ka esat aizmirsuši atdot grāmatas. Nolādēšu, ka nebūs ko redzēt. Taisni vakar sacerēju desmit lieliskus lāstus un vienu iznīcinošu poēmu... Noklausījies šo poēmu līdz galam, katrs bibliotēkas parādnieks neizbēgami mirst, raustīdamies baismīgos krampjos. Jūs tikai paklausieties...

Abdulla noslīdēja no skapīša, savijās virpulī un jūsmīgi iegaudojās labi nostādītā basā.

Rulliprud,is ) iivg ni m Izspicdimus vilum...

- Nevajag nekādu izspiedimu.su! Mēs visas grāmatas esam nodevuši! - steidza paziņot Taņa.

Džins Abdulla pārtrauca priekšlasījumu un ielūkojās biezajā kladē, kur bija ierakstīti visi parādnieki.

-Tas apbēdina, ārkārtīgi apbēdina, - viņš noburkšķēja zem deguna. - Nekas, nolādēšu citreiz, kad eksāmenu laiks būs tuvāk... Bet ko tad jums vajag?

- Mēs... ē-ē... mēs gribējām atrast vienu grāmatu... - stos-līgi teica Vaņa.

- Vai tiešām? Šeit ir divsimt tūkstoši grāmatu... - Džins ņirdzīgi pasmaidīja.

Viņa smaids bija pretīgs. Tam cauri vīdēja plaukti ar grāmatām.

Vaņa gribēja teikt, ka mums vajadzīga nevis kāda parasta grāmata, bet grāmata, kurā mēs varētu uzzināt, kas šī ir par zīmi, - paskaidroja Taņa, pastiepjot džinam vara dzelksni.

Ar neslēptu riebumu satvēris dzelksni divos pirkstos, Abdulla to aplūkoja. Viņa uzacis saraucās, pabīdot kārpas projām no pieres.

- Kur jūs to ņēmāt? - džins vaicāja.

- Mēs to atradām, - teica Taņa, pati lāgā nesaprazdama, kāpēc nolēmusi samelot.

Džins uzmeta viņai neticīgu skatienu.

- Atradāt? Tādas mantas vis nevar tā vienkārši atrast. Ja nu vienīgi... - Abdulla zīmīgi piemiedza aci,- kādā ļoti senā un pamestā gaitenī... Vai man ir taisnība?

- Ē-e... Nūjā... Tieši tur mēs to atradām...

Džins atkal pasmaidīja. Varēja redzēt, ka viņš netic nevienam vārdam. Bet viņš nez kāpēc necentās pieķert bērnus melos.

- Mūsdienu burvji sen vairs neprot lietot spēcīgās burvestības, viņi tās ir aizmirsuši. Viņiem bail, viņi ir pārāk gļēvi, lai izsauktu patiešām varenus garus, jo šiem gariem vajag maksāt par sniegtajiem pakalpojumiem... Maksa ir augsta... Ļoti augsta...

Abdulla kļuva skumjš. Viņš saguma uz galda un aizsedza seju ar tuklajām plaukstām, gremdēdamies pagātnes atmiņās.

- Visu samaitāja tie mīkstmieši baltie burvji... - viņš sašutis šņāca. - Bet sācējs bija Senvīrs. Viņam, redz, gribējās visu sakārtot. Viņš aizliedza izsaukt varenos garus, aizliedza upurēt cilvēkus. Tagadējo melno maģiju taču ne salīdzināt nevar ar to, kas bija pirms Senvīra. Agrāk tādas zīmes varēja ieraudzīt uz katra soļa, nevis tā kā mūsdienās...

- Kas tad tā ir par zīmi? - Taņa vaicāja.

Abdulla atrāva plaukstas no sejas un iztaNneja savu diezgan prāvo augumu. Visas septiņas kārpas viņa sejā spilgti iemirdzējās.

- Tas ir aicinājuma zīmogs, - viņš teica. - Agrāk dnie magi to bieži izmantoja. Skatieties: pa šo renīti uz zīmog plūst