Taņa Grotere un izgaistošais stāvs

- Ir nu gan nelieši! Nu kāpēc viņiem ievajadzējies maitāt Niknainim asinis? Ko viņš tiem nodarījis tik ļaunu? - Vaņa skaļi prātoja.

- Varbūt tam kāds sakars ar pūķbola čempionātu? - vaicāja Taņa. - Kādam ļoti gribas, lai mēs zaudētu. Un šis “kāds” nolēmis nodrošināties. Ja Niknainis nedabūtu gulēt, viņš zaudētu spēkus un nevarētu spēlēt...

Babs Jaguns paraustīja plecus.

- Neaizmirsti, ka pagaidām spēlētāju izloze notikusi tikai

pirmajiem mačiem. Vēl nevar zināt, kuras komandas sacentīsies savā starpā turpmākajās spēlēs. Tāpēc tā nodrošināties varētu tikai babaji. Bet babaji nemaz nešaubās, ka mūs pieveiks. Derības visi slēdz tikai par babaju uzvaru, un viņu pūķis ne par matu nav sliktāks par Niknaini. Kāpēc lai viņi uzņemtos tādu risku?

Taņa nosprieda, ka Babam Jagunam droši vien ir taisnība. Turklāt - kādā veidā babaji varētu iekļūt pasauļu pārejas buramvārdu aizsargātajā Tibidohsā? Tiklīdz kāds mēģinātu tur ielauzties nelūgts, par viņa ierašanos tūdaļ uzzinātu Sardanapals un Neslavis. Nē, nemanīts Tibidohsā neviens neiekļūst.

- Mani gan vairāk uztrauc kas cits, - teica Babs Jaguns.

- Kurš iedūra dzelksni Niknainim kaklā? Un pats galvenais -kā viņam tas izdevās?

- Kā izdevās? Tas ir vienkāršāk par vienkāršu. Atvēzējās - un viss. Kā man gribētos noķen to tipu! Tad viņš varētu ar savu degungalu pārskaitīt, cik pakāpienu ir Lielā torņa kāpnēs - no augšas līdz pašai apakšai! - nikni teica Vaņa.

- Es runāju par kaut ko citu, - Babs Jaguns iebilda.

- Iedomājies: tu pielavies pie Niknaiņa un iedur viņam kaklā šo asumu. Kā tev šķiet - ko darīs Niknainis, kad sajutīs sāpes?

- Sadedzinās tevi, - sacīja Taņa.

- Nūja, manu māmulīt bubulīt... Turklāt sadedzinās vienā mirklī. Pat ja tu būsi noziedies ar vampīra žulti, tik un tā apcepsies. Bet Niknainis nevienu nav izcepinājis. Tātad atliek viens no diviem: vai nu Niknainis labi pazīst to, kurš

iedūra dzelksni viņam kaklā, vai ari dūrējs ir ļoti spēcīgs burvis - tāds burvis, kas prot vienā acumirklī pārvietoties tālu prom.

- Apmēram kā Sērga del Torte? - vaicāja Taņa.

Nez kāpēc viņa atkal atcerējās oranžā apmetnī tērpto stāvu pie jumta malas. Viņai šķita, ka abi šie atgadījumi ir saistīti. Tos kaut kas vienoja.

“Tu pati neapjēdz, kādam rēgam tu neļāvi parādīties... Tu vēl tūkstošreiz nožēlosi!” - tā izgaisdams bija novaidējies Rēgu Karalis. Par kādu rēgu viņš runāja? Bet rēgs, turklāt tā arī pasaulē neparādījies, taču nevar iedurt dzelksni pūķim kaklā!

- Vai tā varēja būt Sērga del Torte? - Taņa atkārtoja savu jautājumu.

Babs Jaguns noskurinājās un bailīgi ierāva galvu plecos. Tibidohsā neviens neuzdrošinājās nosaukt baismīgo burvi tās īstajā vārdā.

- Varēja... Viņas kaulus taču tā arī neatrada! Viņa gluži vienkārši izgaisa. Un vēl joprojām neviens nezina, vai viņa ir dzīva vai mirusi, - viņš negribīgi atsaucās. - Bet tas varēja būt arī kāds cits. Tibidohsā ir daudz varenu burvju.

Atkal paņēmusi rokā vara dzelksni, Taņa to pētīja, pūlēdamās atrast kaut niecīgāko zīmi, kas palīdzētu atrisināt šo mīklu. Uz naglas galviņai līdzīgā rokturīša viņa ieraudzīja tādu kā nospiedumu, kā sīkam zirneklītim līdzīgu zīmi: dziļš iedobums vidū un četras īsas svītriņas malās - kā zirnekļa kājiņas.

- Vai esi kādreiz redzējis šādu zīmi? - viņa vaicāja Vaņam.

Blēdovs noliedzoši pakratīja galvu.

- Nē-e, nav gadījies. Aizskriesim uz bibliotēku, pavaicāsim Abdullam! - viņš ierosināja.

Atceroties bargo bibliotēkas džinu, kuram ārkārtīgi patika nolādēt visus, kas laikā neatdeva grāmatas, Taņai uzmetās zosāda.

Smieklos rukšķēdams, cauri griestiem istabā iesūcās Poručiks Rževskis. Šis rēgs vienmēr mocījās garlaicībā un klejoja pa Tibidohsu, meklēdams jautru kompāniju. Vai -gadījumā, ja kompāniju atrast neizdevās, - kādu, ko varētu novest līdz izmisumam. Citu kaitināšana sagādāja viņam patiesu baudu.

- Sveiki, jaunie nemākuļi! Vai gribat dzirdēt anekdoti? -Nesagaidījis piekrītošu atbildi, viņš līksmi sāka stāstīt: - Viens truloīds saka otram: “Zini, es mācos spēlēt bungas.” - “Nu un kā - veiksmīgi?” - “Ļoti veiksmīgi. Kaimiņš jau pakārās.”

Neviens nepasmaidīja. Protams, pats stāstītājs gan. Poručiks vārda tiešā nozīmē kratījās smieklos un notecēja gar sienu uz grīdas, pārvērzdamies lielā peļķē. Peļķe meta burbuļus. Pēc tam tās vidū viena pēc otras atvērās divas ziņkārīgas acis. Tās lūkojās uz dzelksni Taņas rokās.

- Paskat vien, kāds glīts kinžaliņš! - teica Poručiks. - Nu ļoti glīts. Vienreiz es jau kaut kur redzēju taisni tādu pašu. Vai neviens nevēlas iecirst to man mugurā? Es labprāt papildinātu savu kolekciju ar tik glītu duramo. Vai tiešām neviens to nevēlas?

Līdz tam Taņa vienmēr bija laidusi Poručika pļāpas gar ausīm, pacietīgi gaidīdama, kamēr viņš pagaisīs, bet šoreiz

viņai dīvaini iedrebējās sirds. Rēga teiktajā slēpās kaut kas svarīgs.

- Kur tu to redzēji? Saki, kur! - viņa satraukti vaicāja.

Peļķe, kas jau grasījās izburbuļot kārtējo anekdoti, nedaudz. pat samulsa.

- Kas man bija jāredz?

- Nu dzelksnis taču! Tu nupat teici, ka esot to kaut kur redzējis.