Taņa Grotere un izgaistošais stāvs

Neslavja oranžā mantija nekustīgi karājās gaisā virs laukumiņa. Tukšā kapuce brīžam nodrebēja un piepūtās kā pūslis un tad atkal saplaka. Pēkšņi mantija sakustējās, pāris reižu atdūrās pret sienām un beidzot, viegli šūpodamās, aizpeldēja uz piekaramo tiltu. Draugi saspringti sekoja mantijas ceļam. Apmēram līdz tilta vidum tā nokļuva bez traucējumiem. Šķita, ka vēl pavisam mazliet - un mantija jau būs starp kolonnām. Bet tad sudrabainais tilts vienā mirklī kļuva purpursarkans. Tas piebrieda, sāka svaidīties, it kā pa apakšu tam būtu aizplūdis neredzams vilnis, un pieskārās pie mantijas.

Mantija uzliesmoja, drudžaini sašūpoja tukšās stērbeles un izgaisa. Bet vēl pēc mirkļa piekaramais tilts apdzisa un atkal šūpojās, klusi čīkstēdams, it kā nekas nebūtu noticis.

Draugi saskatījās.

- Ak manu māmulīt bubulit! Mums jāiet atpakaļ... Šeit mēs līdz Izgaistošajam stāvam netiksim, - piesmakušā balsī teica Babs Jaguns.

Taņa atcerējās, ko Poaičiks Rževskis viņai bija stāstījis par Trako Vectētiņu. Šis prātu izkūkojušais spoks ilgus gadsimtus esot Tibidohsā meklējis apslēpto mantu. Vai atradis -nav zināms, bet slepeno eju uz Izgaistošo stāvu viņam izdevies atrast. Eju, pa kuru iespējams ne tikai nokļūt Izgaistošajā stāvā, bet arī atgriezties no turienes.

- Neslavis veltīgi sargā Galvenās kāpnes. īstais ceļš uz Izgaistošo stāvu nemaz nav šeit, - Taņa teica.

- Kur tad? - Tūlīt sekoja Vaņas jautājums.

- Nezinu. Bet kaut kur tas ir. Kādam taču izdevās atnest no Izgaistošā stāva dzelksni un “Galdiņ, aizsargājies!”, - Taņa prātoja.

Nez kāpēc viņai nedeva mieai atmiņas par šo samērā nekaitīgo galdautu, kas prata vienīgi tvarstīt izklaidīgus naba-dziņus aiz deguna. Kāpēc tas, kurš paņēma dzelksni, bija noslēpis šo galdautu aiz statujas blakus darbnīcai? Kāpēc viņam vispār ievajadzējās galdautu? Kaut kāda jēga taču tam bija!

Un kas pie darbnīcas bija darāms Zobrāvējai - ja Zār-ciene nemelo un tiešām viņu tur redzējusi?

Un tad Taņa nodrebēja aiz pārsteiguma, ka viņai agrāk nav ienākusi prātā doma: un ko pie darbnīcas bija aizmirsusi Zārciene?

Viņi jau grasījās kāpt lejup, kad pēkšņi no pašas izgrauzta cauruma Vaņas dzeltenajā krekliņā izkrita resna jūrascūciņa, iespiedzās un strauji metās uz piekaramo tillu.

- Kurp tad tu? - kliedza Vaņa. - Tur nedrīkst!

Bet jūrascūciņa jau atradās uz tilta un mērķtiecīgi tipināja uz priekšu, tuvodamās vietai, kur nesen bija izzudusi mantija.

- Nāc atpakaļ! - sauca Vaņa, jau traukdamies zvēriņu notvert.

Taņa ar Babu Jagunu nepaguva viņu apstādināt. Divos lēcienos Vaņa sasniedza tilta vidu, saķēra jūrascūciņu un drāzās atpakaļ.

dāņa bija pieskrējusi pie pašas laukumiņa malas. Viņa redzēja, kā tilts Vaņam aiz muguras kļūst purpursarkans un cenšas zēnu notvert, veļoties kā liels vilnis. Bet Vaņa it kā neko nenojauš. Vēl mirklis - un viņu sagaidīs Neslavja mantijas liktenis.

- Lec! - Taņa kliedza. - Lec taču, ātrāk!

Vaņa atskatījās, iztērēdams veselu sekundi, ieraudzīja tilta uztūkumu sev aiz muguras un lēca. Tas nebija pats veiklākais no viņa lēcieniem, jo rokās Vaņa turēja pie krūtīm piespiestu jūrascūciņu un pamats viņam zem kājām jau zuda. Ja Taņa un Babs Jaguns viņu nesatvertu aiz padusēm un neuzvilktu uz laukumiņa, viņš noteikti būtu nogāzies lejā. Vaņa gulēja uz vēdera un pūlējās atgūt elpu, bet viņam aiz muguras neprātīgā un nu jau veltīgā niknumā šūpojās piekaramais tilts.

- Cuf-čuf-čuf, - blakus kāds dusmīgi pukšķināja.

It kā nekas nebūtu noticis, izglābtā jūrascūciņa nopurinājās un, savilkusi purniņu neapmierinātā grimasē, sāka apostīt savus tumšos, rudiem plankumiem izraibinātos sānus.

- Lai arī jūras, tu tomēr esi īsta cūka! - pārmetoši teica Taņa.

Nespēdama apvaldīties, viņa pastiepa roku un sabužināja Vaņas matus.

Hugo Viltnieks piesardzīgi pabāza degunu laukā no rāmja, palūkojās apkārt un jūsmīgi pacēla Vaņam pretī augšup uzliektu īkšķi. Pēc tam viņš izvilka no aizauss garu zoss spalvu, norūpējies pataustīja tās galiņu, pārbaudot, vai spalva labi uzasināta, un kaut kur nozuda.

- Nelaimīgais grafomāns! Aizskrēja apcerēt tavu varoņdarbu. - Baba Jaguna balsī ieskanējās skaudība.

Taņa jau sen bija pamanījusi, ka Baba Jaguna un Vaņas draudzība vienlaikus ir arī sacensība. Viņi bija ļoti pieķērušies viens otram, bet tik un tā vismaz reizi mēnesi sakāvās. Visbiežāk Babs Jaguns sāka bārstīt muļķīgus jociņus par zvēriņu aprūpēšanu, bet Vaņa atriebdamies iespēra viņa jaunajam putekļsūcējam un apvaicājās, vai Babs Jaguns nav aizmirsis iepildīt šai grabažā sapuvušus tomātus.

- Kas tur liels... Nevarēja taču viņu tur atstāt! - Vaņa mulsi noburkšķēja, paslēpdams jūrascūciņu zem krekla.

Nokļuvusi tumsā, jūrascūciņa secināja, ka iestājusies nakts, un aizmiga.