Taņa Grotere un izgaistošais stāvs

Viņa gāja cauri klasei, vērīgi ielūkodamās katrā audzēknī. Zārciene drebēja. Milzīgais Guna Glumovs neveiksmīgi pūlējās paslēpties aiz penāļa. Babam Jagunam skaļi klabēja

zobi. Pēkšņi Zobrāvēja apstājās, pastiepa pirkstu pret Veru Papagaili un skaļi teica:

- Korķonis izsūonis!

- Ai-i-i! - Vera skaļi iespiedzās un nogāzās no krēsla.

Zārks sāka nepacietīgi virināt vāku.

- Viņa ir mirusi! Vera pagalam! Viņu nogalināja! - šausmās lūkodamās uz draudzenes nekustīgo stāvu, kliedza Dus-ja Mopsikova.

Visi sēdēja kā sastinguši. Papagaile gulēja uz muguras, viņas seja bija bāla kā krīts, sarkanumu saglabāja vienīgi savulaik durvīs iespiestais deguntiņš.

Zobrāvēja nesteidzīgi piegāja pie Veras un notupās viņai blakus.

- Viņa ir mirusi, mirusi! - Mopsikova atkal ievaimanājās.

- Mirusi, tu saki? Diez vai! Kāpēc viņai būtu jāmirst? Nav taču nekāda iemesla! - izsmējīgi teica Zobrāvēja. - Es tikai gribēju palūgt Veru, lai viņa man palīdz. Jums taču vajadzētu atcerēties, ka “Korķonis izsitonis!” ir parastie gaismas izslēgšanas buramvārdi. Jūs tos mācījāties vienā no pirmajām stundām. Jūtos apbēdināta, ka Papagaile tik nevērīgi klausās manus paskaidrojumus un ka viņai ir tik slikta atmiņa.

Pēc brītiņa Vera piesardzīgi atvēra acis un pieslējās sēdus - acīmredzot pati skaidri nezinādama, vai atrodas jau viņpasaulē vai vēl tepat. Visi varēja pārliecināties, ka viņa patiešām ir sveika un vesela un nogāzusies ģībonī tikai aiz. pārbīļa. Viņa pat saņēmās tiktāl, ka izšķīla no gredzena zaļu dzirksti un apdzēsa visas lampas. Klase iegrima pustumsā, tikai caur pavirši aizvilkto aizkaru spraugām vēl spiedās daži gaismas stariņi.

- Burvīgi, tiešām burvīgi, - teica Zobrāvēja. - Liktenīgo lāstu parasti izmanto naktī, tāpēc ari noņemt to jāmācās tumsā.

Skolotājas balsī ieskanējās tāds kā ļauns prieks, kaut ari viņa centās to noslēpt. Taņai šķita, ka Zobrāvējas biezajām briļļu lēcām cauri laužas spoža, zila gaisma. Bet tas ilga tikai vienu mirkli...

- Grotere! - Taņa izdzirdēja skolotājas balsi. - Lūdzu iznāciet klases vidū un nostājieties pie mana galda!

Taņa nodrebēja. Bija vien jāceļas kājās. Ceļgali viņai ļodzījās. Kopš stundas sākuma Zobrāvēja ne reizi nebija uz viņu paskatījusies, tāpēc šis aicinājums nāca pavisam negaidīts.

Aizķerdamās aiz soliem, Taņa aizvilkās līdz skolotājas galdam. Viņas domās valdīja galīgs sajukums. Pustumsā viņa redzēja, kā Zobrāvēja notēmē uz viņu garu pirkstu, kā sabiezē ceriņkrāsas gaiss un kā skolotāja šai gaisā ievelk dīvainu zīmi no vairākām krusteniskām līnijām.

- Furillis ebus tnifus bonitjis apendicītus purvamus! -klusā balsī skaitīja Zobrāvēja.

Baismīgais hieroglifs sakustējās un līda Taņai virsū, lēnītēm griezdamies un šķeldams tumsu ar savām asajām šķautnēm. Meitene iekliedzās un mēģināja ar plaukstu atvairīt zīmi, taču tā jau bija paguvusi izkust.

Pēc tam Taņa pēkšņi juta, ka vēders savelkas sāpīgā mezglā. Viņa vairs nespēja noturēties kājās un nokrita uz grīdas. Deniņos dūra, galva smeldzoši pulsēja. Zārks iečīkstināja ritenīšus un sāka ar sava apšuvuma bārkstīm bungot sēru maršu.

Taņa juta sūcošu tukšumu savā iekšienē. Dzīvība pameta viņu, kāds to izdzēra - malku pa malkam, lāsi pa lāsei. Viņa pūlējās atcerēties glābjošos buramvārdus, taču tas neizdevās... Viņa nespēja atminēties vairs nevienu Zinti, pat ne parastos lidojuma buramvārdus, kurus ik dienas bija atkārtojusi desmitiem reižu.

“Es laikam mirstu. Varbūt esmu jau mirusi? Eh, nav nekādās starpības!” Apziņā pavīdējusī doma šķita sveša un nevajadzīga.

Taņu pārņēma vienaldzība un tāds kā pusmiegs.

- Cīnies! - viņai uzsauca Zobrāvēja. - Cīnies! Atceries! Tev atlikušas tikai divas minūtes!

Taņa mēģināja piecelties, bet grīda vilka viņu sev klāt. Ar lielu piepūli viņai izdevās uzslieties sēdus. Galva reiba. Viņai iekšpusē bija melna tumsa un tukšums, tukšums, tukšums. Vienaldzīgi, tikpat kā vairs neatšķirdama vārdus, viņa vēroja, kā kliedzienā noapaļojas Zobrāvējas lūpas, kā Vaņa Blēdovs un Babs Jaguns pielec no sola un skrien pie viņas.

- Gāris nullis!- auroja Babs Jaguns.

- Gāris nullis! Saki “Gāris nullis”! - Vaņa Blēdovs purināja Taņu aiz pleca.

Draugu balsis Taņa vienlaikus gan dzirdēja, gan arī nedzirdēja. Galvu plēsa pušu trulas sāpes. Tagad viņa jau zināja, kas jāpasaka, lai atbrīvotos no burvestības, bet nez kāpēc vilcinājās.

Viņa vilcinājās tāpēc, ka viņai rēgojās rubīnsarkani burti, kas peldēja laukā no tumsas. Izniruši no tumsas, burti sakārtojās īsā un baismīgā frāzē.

- Dārdam vilktam!- ne par ko vairs nedomādama, Taņa izkliedza.

Teofila Grotera gredzens nokaita un izšķīla trīskāršu sarkanu dzirksti. Tumšajā klasē noplaiksnīja žilbinošs uzliesmojums. Babs Jaguns un Vaņa kā no kartona izgrieztas figūriņas aizlidoja katrs uz savu pusi, apgāzdami pāris solu. Pat Zobrāvēja tikai ar grūtībām noturējās stāvus. Zārkam atplīsa vāks. Senlaicīgie, no Senvīra laikiem mantotie logu rāmji pazaudēja visas rūtis.