Taņa Grotere un izgaistošais stāvs

Taņa grīļodamās piecēlās. Deniņos vēl smeldza, bet sāpes bija pārgājušas. Nez kāpēc viņa jutās pārliecināta, ka liktenīgais lāsts vairs nekarājas viņai virs galvas kā Damokla zobens. Viņa bija izārstējusies no burvestības, bet kā? To viņa nespēja apjēgt. Pat vēl ļaunāk - viņa jau bija daļēji aizmirsusi tikko izkliegtos buramvārdus.

- Trīskārša sarkanā dzirksts! Tā Grotere nu gan dragā! Un vēl “baltajā” nodaļā! Pat Blakts nekad nešķiļ vairāk par divām sarkanām dzirkstīm vienlaikus! - Taņa dzirdēja pārsteigtās Zārcienes noelšanos.

“Melnie” burvji lūkojās Taņā ar godbijību, “baltie” - ar bailēm un neizpratni. Vaņa un Babs Jaguns viebdamies cēlās kājās. Viņu sejās bija lasāms aizvainojums un izbrīns. Pie Taņas viņi vairs nepienāca.

Viņa gribēja mesties draugiem klāt un lūgt piedošanu, bet Babs Jaguns un Vaņa kāpās atpakaļ, un Taņa palika nekustīgi stāvam. Visiem bija skaidrs, ka noticis kaut kas baismīgs un negaidīts, kaut kas tāds, kam nebija vajadzējis notikt...

Zobrāvēja, acis aizmiegusi, taustījās pa grīdu, meklēda-

ma ieplaisājušās brilles. Beidzot kāds no skolēniem viņai tās pasniedza, viņa uzlika brilles un palūkojās apkārt.

- Kjiet visi laukā no klases! Grotere, tu paliec! lai kāds pasauc šurp Sardanapalu! - aizsmakušā balsī izrīkoja Zob-rāvēja.

Taņa nepamanīja, kā no klases izgāja pēdējais skolēns un kā ieradās akadēmiķis Melnjūris. Viņa atjūdzās vienīgi tad, kad iedegās lampas. Izrādījās, ka viņa stāv klases vidū blakus apgāztam solam, bet Sardanapals un Zobrāvēja lūkojas viņā, acis neatraudami, kā pūloties ieraudzīt kaut ko paslēptu dziļi viņas iekšienē.

- Nezinu, kā tas varēja notikt, - steidzīgi taisnojās Zobrāvēja. - Izsaucu Groteri, jo biju pārliecināta, ka viņa tiks galā. Tas nebija bīstami. Neitralizācijas buramvārdi ir pavisam vienkārši, un es taču biju tepat blakus... Bet Grotere... Akadēmiķi, jūs taču redzat, kā šeit izskatās... Viņa pati atbrīvojās no liktenīgā lāsta, turklāt ļoti dīvainā veidā. Nemaz nezinu, vai viņa pēc tā, kas šodien notika, vairs varēs palikt Tibidohsā. Viņa teica... - Zobrāvēja cieši aizmiedza acis, ar plaukstu apsedza savu gredzenu un kaut ko iečukstēja Sardanapalam ausī.

Viņa čukstēja ļoti klusu, tomēr daļu viņas sacītā Taņa saklausīja. Zobrāvēja sacīja:

- Trīs sarkanas dzirkstis.

Akadēmiķis bēdīgi pašūpoja galvu, tad pagriezās, ar mājienu paaicināja Taņu sev līdzi un izgāja no klases. Viņš klusēja, kamēr viņi nonāca pie kāpnēm, kas veda uz viņa kabinetu. Abas akadēmiķa ūsas raustījās, lxit bārda bija apvijusies viņam ap kaklu un plūda lejup gar plecu kā vecmodīga šalle.

Baltais mags izskatījās diezgan pārsteigts un samulsis. Ticis līdz kāpnēm, viņš pagriezās pret Taņu un, vairīdamies no meitenes skatiena, teica:

- Es saprotu, ka tu biji izbijusies, tev sāpēja. Šis liktenīgais lāsts ir ārkārtīgi nepatīkams... Un tomēr: zvēru pie Senvī-ra mata, es nesaprotu, kā tu varēji uzzināt aizliegtu augstākās maģijas zinti? Pat mēs ar Medūziju neuzdrīkstamies izmantot šos buramvārdus. Bet ļoti labprāt tos lietoja Sērga del Torte.

Turpmākās dienas Taņai bija grūtas. “Baltie” magu nodaļas skolēni vairījās no viņas un šķielēja uz viņu ar bailīgu skatienu, toties “tumšie” visādi centās viņai pielīst, un tas bija tikpat nepatīkami. Pat Zārciene vairs nekašķējās. Bet Guna Glumovs! Muti atvēris, viņš vilkās Taņai aiz muguras kā aste - nu gluži tāpat kā savulaik pie truloīdiem Gēna Bul-jonovs. Tas bija komisks skats - sīka meitenīte un milzīgs lempis, kas nemitīgi min viņai uz papēžiem un nezina, kur likt savas garās rokas.

- Kas tad nu, Glum, vai tu ari ilgojies aplaupīt banku? Vai cepure ar acu spraugām tev jau ir? - Taņa reizēm saniknojās.

- Ko-a? - Glumovs stāvēja ar atplestu muti.

Tibidohsā nebija nevienas bankas, un jokus Glumovs

nesaprata. Bet vēlāk Taņai kāds pastāstīja, ka Glumovs tik tiešām pagatavojis sev cepurīti ar acu spraugām, un tad vakarā ar šo cepuri galvā klejojis pa Divu Stihiju zāli, visu laiku palēkdamies, cenzdamies aizsniegties līdz lustrai un no-

skrūvēt no tās zelta čiekuriņus. Lēkāja, lēkāja, kamēr atnāca viens no atlantiem un saķēra viņu aiz auss.

Profesors Blakts, kas agrāk Taņu nevarēja ciest, ari bija ļoti pārvērties. Viņš saldi smaidīja, stundas laikā nāca klāt un glaudīja viņai galvu ar savu sviedraino plaukstu. Vēl vairāk, viņš pat ielika Taņai žurnālā divus piecniekus pēc kārtas, kaut arī viņai neizdevās no pārrūgušām mušmirēm, ciklopu ausu sēra un beigtu mušu spārniņiem izvārīt pļāpības eliksīru.

Bet reiz, kad visi jau bija izgājuši no klases, profesors Blakts palūdza, lai Taņa vēl uzkavējas un parāda viņam savu gredzenu. Atteikt šķita neērti, un Taņa - kaut arī nelabprāt - pastiepa gredzenu Blaktam. “Melnās” nodaļas priekšnieks ilgi raudzījās tajā ar savām sarkanajām ačelēm. Pietūkušie bezskropstu plakstiņi aiz izbrīna mirkšķinājās.

- Ps zaudēj’ prāt’! - Blakts murmināja. - Tas ir “baltās” maģijas gredzen’! Kāpēc tas nav izkus’ pēc trim sarkan’ dzirkst?

Negaidot vectētiņa Teofila gredzens atdzīvojās.

- Kas tur pļāpā muļķības? - viņš ērcīgi vaicāja.