Taņa Grotere un izgaistošais stāvs

Taņai tas viss šķita diezgan jocīgi. Žoru Žīkinu viņa redzēja katrā treniņā un zināja, ko no viņa var sagaidīt un ko ne. Viņa slota ar propelleri patiešām braši uzņēma ātrumu, bet, tikko ceļā pagadījās kāds šķērslis, no tā vairs nebija nekādas jēgas. Tad Žīkinu vajadzēja vārda tiešā nozīmē rakt laukā no smiltīm, kas biezā kārtā klāja pūķbola stadionu.

- Rīt atlidos babaji, - pavēstīja Babs Jaguns. - Vai zināt, kur viņi apmetīsies? Rēgu tornī! Poručiks Rževskis jau sācis gatavoties viesu uzņemšanai. Viņš apsolīja visu nakti gau-

dot un baidīt babajus, lai viņi spēlētu draņķīgāk. Bet Bez-acu Šausma lika invalidu ratiņiem līdz rītausmai čikstēt baba ju trenera istabā.

- Tas nav godīgi! - Vaņa bija sašutis. - Jāpastāsta Me-dūzijai.

- Liecies nu mierā! Visi taču zina, ka babaji izmanto aizliegtus paņēmienus. Ka tev šķiet, kam viņiem vajadzīgs tāds lērums talismanu? Un, ja viņi sāk paspēlēt, tad izsvaida slazdu buramvārdus. Bet pierādīt viņiem neko nevar, - skaidroja Babs Jaguns.

- Kā tu to zini? - Vaņa negribēja ticēt.

- Mana vecmāmiņa jau trīssimt gadu skatās visus čempionātus. Viņa zina visus babaju trikus. Vecmāmiņa pazīst arī viņu treneri Amatu. Par to tipu viņa teica tā: iztēlojies kaut ko vidēju starp Neslavi un Blaktu un tad sareizini ar Tararahu.

Taņa apzinīgi pūlējās iztēloties šādas matemātikas rezultātu, bet nekas labs viņai neiznāca. Vidējo aritmētisko no Neslavja un Blakta nebija grūti atrast, bet ar Tararahu gan tas nekādi nereizinājās. Iztēlē kaut kas iestrēga.

Viņi tikko bija atgriezušies no ikrīta treniņa. Taņa vēl nebija paguvusi ieziest kontrabasa stīgas ar vasku un nolikt instrumentu atpakaļ futrālī. Galva joprojām reiba no daudzajām virāžām un nāves cilpām. Uz vaiga smeldza skramba - Sems Septiņcelms bija Taņai diezgan neprecīzi padevis bumbu. Grūti noķert bumbu, kuru piespēlē ar tādu atvēzienu. Tiesa, mačā pret Labajiem droši vien neklāsies vieglāk.

Taņa nojauta, ka Svilpis O. Lupis ir apmierināts ar viņas

spēli, kaut ari treneris parasti tikai rūca, bet slavēt neslavēja tikpat kā nekad. Ja nu vienīgi reizēm noburkšķēja zem deguna: ^uTā nekas.^-’

Pie Medūzijas dāvinātā jaunā lociņa Taņa gan joprojām nevarēja isti pierast. Šis lociņš, protams, bija daudz labāks par iepriekšējo, bet Taņai reizēm likās, ka tas uzvedas pārāk patvaļīgi.

Niknainis jau bija uzmodies no ziemas miega. Džini bija nospodrinājuši viņa zvīņas līdz žilbinošam mirdzumam, un tagad viņš trenējās kopā ar visu komandu. Pa ziemu viņš bija kļuvis smagnējāks, un tas satrauca Svilpi, kas jau bija paguvis ievākt ziņas par babaju pūķi.

Acis piemiedzis, Babsjaguns pētīja zaļo apvāršņa svītru.

- Varbūt aizšausim līdz mežam? - viņš ieteicās. - Tur tagad ir vareni.

Taņa pēkšņi aptvēra, ka, visu laiku pavadīdama tikai Tibidohsā, viņa vēl nemaz nav apskatījusi citas Vētru salas vietas, un nevilcinādamās uzlēca uz kontrabasa. Pagaidījusi, kamēr Vaņa būs apsēdies aizmugurē, viņa ļāva lociņam ielēkt sev plaukstā un norunāja buramvārdus. Babs Jaguns, zemu pieliecies pie putekļsūcēja caurules, jau traucās pa priekšu.

Līkumus tikpat kā nemezdama, starp pauguriem stiepās taciņa, un viņi lidoja virs šīs taciņas, turēdamies koku galotņu augstumā. Viņi slīdēja pāri skarbām, tumšām eglēm, vieglprātīgi sarkstošām priedēm un ķeburainiem ozoliem, kas bija tikai nedaudz jaunāki par to slaveno, Puški-na apdziedāto ozolu. Taņa neinaz nebrīnītos, ja ieraudzītu katram no tiem apkārt apvītu zelta ķēdi un ķēdes galā -

riņķī soļojošu, milzīgu, melnu kaķi. Tālumā, tikko saredzama aiz plaisām klātas kalna muguras, zilgoja šaura okeāna strēlīte.

Varēja noprast, ka Babs Jaguns labi pazīst šo ceļu. Drīz viņš palūkojās atpakaļ un pavicināja roku, rādīdams, ka jā-laižas lejup.

- Buclnrubus izpletņus! - Taņa norunāja bremzēšanas buramvārdus un nolaidās nelielā norā, ko ieskāva mežs.

Norā auga viens vienīgs koks - degošai svecei līdzīgs tievs bērzs ar smailu galotni.

- Ahā, man jau likās, ka tagad ir pareizais brīdis! - Babs Jaguns apmierināts teica. - Skatieties, kas tagad būs, un izdomājiet vienu vēlēšanos! Tikai nepalaidiet garām īsto mirkli!

Pacēlis no zemes smagu sprunguli, Babs Jaguns atvēzējās un iemeta to bērza zaros. Sprungulis vieglītēm pieskārās bērza stumbram, lapas klusi iečabējās un atkal sastinga, it kā nekas nebūtu noticis. Bet tad pēkšņi kaut kas iezibējās. No bērza atdalījās caurspīdīgs, ar zelta putekšņiem nobiris rēgs, un rēga aprises atgādināja bērza lapotnes siluetu.

Zeltainais putekšņu mākonītis mirkli nekustīgi karājās gaisā, bet pēc tam lēnītēm sāka virzīties uz meža pusi. Sasniedzis noras malu, rēgs izgaisa.

- Vai paguvi kaut ko vēlēties? - Babs Jaguns vaicāja

Tanai.

»

Meitene papurināja galvu. Viss bija noticis pārāk ātri.

- Nē? - Babs Jaguns saskuma. - Es taču brīdināju. Es gan vēlējos, lai mēs sasitam babajus driskās. Un tu, Vaņa?

Vaņa noslēpumaini pasmaidīja.

- Es nestāstīšu, - viņš teica. - Ir man viens tāds sapnī-tis... Ja piepildīsies, tad varēšu stāstīt.