Taņa Grotere un izgaistošais stāvs

Viņi jau grasījās lidot prom, kad Taņa pa labi no bērza noras malā pamanīja dīvainu mākoni, kura apveidi atgādināja cilvēku. Tā bija Neizārstētā Dāma. Viņa drūmi klīda pa zāli, brīžam iegremdēdamās zemē līdz kaklam, lai varētu piebāzt degunu pie puķītēm un ieelpot to smaržu.

-Jā, es zinu, ka mums, rēgiem, saule ir bīstama un pat nāvējoša. Bet, nē, neuzdrīkstieties dzīt mani atpakaļ tā drausmīgā torņa tumsībā. Labāk es aiziešu bojā šeit! Nomocīšu sevi līdz nāvei! - pamanījusi trīs skolēnus, Neizārstētā Dāma sāka izmisīgi vaidēt.

- Kāpēc tu domā, ka aiziesi bojā? - Babs Jaguns smīnēja. - Tu taču nesen biji pie manas vecmāmiņas. Jage teica, ka reti gadoties sastapt tik veselīgu rēgu.

- Tā taču nedrīkst sarunāties ar sievieti! - Dāma saviebās. - Tava vecmāmiņa itin neko nesaprot no aristokrātiskām kaitēm! Lai jau ņemas ar savām iesnām un varžacīm. Es zinu, ka man draud nāve, un es sagaidīšu to ar go... ar godu!

Neizārstētās Dāmas galva noslīga uz krūtīm, un viņa sāka rūgti raudāt. Draugi saskatījās. Protams, Dāmas bailīgums bija zināms visai Tibidohsai, tomēr neviens taču nekrīt panikā pavisam bez iemesla.

- Vakarnakt es atkal sastapu Rēgu Karali, - viņa pavēstīja caur asarām.

- Tas nevar būt! Viņš taču parādās tikai Vecgada naktī, -Babs Jaguns iebilda.

- Bet tas nudien bija viņš... Viņš paskatījās uz mani un

savilka savu krupja muti pretīgā smaida. IJn kuram gan citam ir tāds kupris? Bet pēc tam, pēc tam viņš izgaisa mūli... - asaras rīdama, stāstīja Dāma.

- Kur tu viņu satiki?

- Tibidohsas vecākajā daļā. Pie burvju priekšmetu darbnīcas. Man tur patika vientulībā raudāt, bet nu gan es vairs ne par kādu maksu turp neiešu... Tur tagad nemitīgi kāds blandās, īpaši pa naktīm. Skaļi staigā, traucē man raudāt, turklāt vēl tā akmens zivs tik pretīgi čīkst...

- Akmens zivs čīkst? - Taņa brīnījās.

- Nu protams, viņš taču nemitīgi to zivi atbīda malā! -Dāma nervozi iesaucās. Dāmu kaitināja, ka viņa tiek iztaujāta par tādām blēņām un neviens nesteidzas viņu žēlot.

- Kurš atbīda zivi? Vai Rēgu Karalis?

- NĒ TAČU, NE JAU KARALIS! - bļāva pacietību zaudējusī Dāma. - Nožēlojamie muļķi, jūs sagandējat manus pēdējos mirkļus. Kādēļ lai karalis kaut ko bīdītu, ja viņš spēj iet cauri sienām? Es taču jums teicu: Karalis tur nebija viens. Viņš tur staigāja kopā ar kādu tipu oranžā apmetnī.

Taņa juta, kā viņas roka iekrampējas lociņā.

- Oranžā apmetnī? Kas viņš tāds bija, vai tu viņu pazini?

Neizārstētā Dāma blenza uz Taņu ar sašutuma pilnu skatienu.

- Es taču biju šokā! Un vispār - es taču viņu nepētīju! Tos, kuriem vienaldzīga mana veselība, es nicinu un nemaz negribu pazīt! Bet tagad, lūdzu, atvainojiet mani: šai laikā man pēc plāna paredzēts divdesmit minūšu ilgs ģībonis. Pret saviem pienākumiem vienmēr jāizturas nopietni!

Dāma sāka ņirbēt, uzbīdīja ar rozītēm rotāto salmu cepuri dziļāk uz pieres un, acis pārgriezusi, nokrita ģībonī. Pat bezsamaņā gulēdama, viņa tomēr neaizmirsa ieskatīties pulksteni.

- Zivs statuja un darbnīca... Atkal uts pats... Tieši tur es atradu “Galdiņ, aizsargājies!”. Vajadzēs vēlreiz doties uz turieni... - teica Vaņa.

- Tikai pēc spēles! - nelokāmi pavēstīja Babs Jaguns. - Tagad mums ar Taņu naktis labi jāizguļas, lai nepiedzīvotu kaunpilnu sakāvi. Vai saproti?

- Saprotu jau, saprotu. - Vaņa piekrītoši māja ar galvu.

Viņš noplūca zāles stiebriņu un sāka to sūkāt, domīgi

lūkodamies uz akmens bruņrupucim līdzīgo Tibidohsu, kas slēja pret debesīm asos torņu izaugumus. Vaņas miers Ta-ņai šķita aizdomīgs.

Babaji atlidoja iepriekšējā dienā pirms spēles. Visi Tibi-dohsas iemītnieki saskrēja uz nocietinājuma mūriem, lai viņus sagaidītu. Katrā šaujamlūkā rēgojās kāda ziņkāra seja. Sajūsminātais Guņa Glumovs pat bija pamanījies nozvelties no mūra un tagad staigāja ģipša korsetē, zem kuras ložņāja kaulaudzes.

Visi skolotāji, vienīgi Tararahs ne, kuram Sardanapals bija palūdzis vēlreiz apskatīt Niknaini, drūzmējās Lielā torņa augšējā galerijā.

Sardanapals ar sasmaržotām ūsām un sasukātu bārdu stāvēja blakus Medūzijai. Viņi klusām par kaut ko apspriedās. Profesors Blakts nepacietīgi mīdījās ar savām tievajām,

līkajām kājelēm, nemitīgi kārtodams pāri vestei uzkārto milzīgo ārzemju medaļu, par kuru baumoja, ka to viņam pasniedzis pats diženais Merlins. Citi gan apgalvoja, ka šo medaļu Blakts gluži vienkārši kaut kur atradis un aizmirsis atdot īpašniekam.

Zobrāvēja sapņaini smaidīja, pārmaiņus lūkodamās gan tālē, no kuras vajadzēja parādīties babajiem, gan grāmatā ar Platona dialogiem - šo autoru viņa reiz bija pazinusi personiski.

Neslavis Melkulis, tērpies pavisam jaunā esesiešu mundierī (kara trofeja no 1945. gada, piemiņa no reihstāga ieņemšanas), bija nevainojami noskuvies. No vaļējas pistoles maksts laukā rēgojās cieši satīts bērza tāss tīstoklis ar apsveikuma runas tekstu.

Mācību pārzinis ik pēc brīža daudznozīmīgi nokrem-šķinājās un sakārtoja acī iesprausto monokli. Viņam blakus no milzīgas mucas galvu slēja nāra, kuru viņš nezin kā bija pamanījies atvilkt uz torni. Lai nāra nešļakstinātos, mucā bija ieliets pavisam maz ūdens.