Taņa Grotere un izgaistošais stāvs

Pat Bezacu Šausma, Tibidohsas visbaismīgākais rēgs, uzpeldēja uz mūra, sēdēdama invalīdu ratiņos, kurus viņa mēdza izmantot, kad vēlējās kādu īpaši pamatīgi nobiedēt. Šausma ļauni smaidīja. Viņa bija tērpusies asinīm notašķītā kreklā, katrā vēnā bija iesprausts pa pilinātajam, bet mutē iebāzta gumijas caurulīte.

Šis rēgs vēl nekad nebija veltījis tik daudz rūpju savai ārienei. Taņa secināja, ka babajus gaida neaizmirstama nakts. Arī Poručiks Rževskis bija rūpīgi gatavojies. Visi viņa mugurā sadurtie dunči un kinžali bija noasināti un nospodri-

nāti. Brīžam viņš it kā nejauši pavēra līdzatvesto maisu, kas bija līdz malām piebērts ar dinamīta bumbām.

Ieķērusies Poručikam elkonī, koķeti kārtodama savu cepurīti, turpat pastaigājās arī Neizārstētā Dāma. Šķita, ka viņa veiksmīgi atžirgusi pēc iepriekšējā ģīboņa, bet krist nākamajā bija vēl par agru. Katram gadījumam Dāma tomēr bieži skatījās pulkstenī, lai nepalaistu garām īsto brīdi.

- Uzmanību! Pasauļu pārejas buramvārdi iedarbojās! Viņi lido šurp! - no torņaugšas atskanēja Sardanapala sauciens.

Taņa paslējās uz pirkstgaliem, nepacietīgi lūkodamās baltajos gubu mākoņos, kas ieskāva Tibidohsu kā dūnu spilveni.

Kad gaidītājiem jau sāka zust pacietība, no tuvākā mākoņa iznira kaut kas līdzīgs dzērvju kāsim. Babaji lidoja stingtā ierindā. Treneris pa priekšu, pūķis vidū, abās pusēs no pūķa nevainojami vienādos atstatumos visi desmit spēlētāji.

Pinkaini, ar platiem pleciem, šie senie Ēģiptes pusdievi bija ārkārtīgi līdzīgi babuīniem, tikai augumā garāki un izskatījās nedaudz gudrāki par pērtiķiem. Kājas pavilkuši sev apakšā, viņi sēdēja uz pītiem, ar bārkstīm rotātiem tepiķī-šiem; tepiķīši slīdēja pa gaisu pārsteidzošā - un zināmā mērā pat aizdomīgā - ātrumā.

Droši vien tepiķīši klausīja domu pavēlēm vai tika vadīti ar balsi, jo rokas babajiem bija brīvas. Mūrus pāršalca skumīgs vaids. Visi Tibidohsas spēlētāji un līdzjutēji uzreiz bija apjēguši, kādu pārsvaru babaju spēlētājiem dos brīvas rokas. Nav nekāds joks noķert bumbu, kad viena roka iekrampējusies lociņā vai putekļsūcēja caurulē, toties pavisam cita spēle ir, ja bumbu var ķert ar abām rokām.

- Eh! - drūmi nopūtās Jura Vāciesproms. - Tagad es saprotu, kāpēc viņus tikpat kā nevienam nav izdevies pieveikt.

Pielidojis pie Tibidohsas sienām, babaju treneris Amats -augumā mazs, ļoti resns, ar nokareniem vaigiem kā buldogam - atskatījās un kaut ko uzsauca savējiem. Tai pašā mirklī babaji reizē, gluži kā parādē, pagriezās un aizplanēja goda aplī ap Tibidohsu.

Tagad viņi lidoja ļoti lēni un cienīgi. Nekustīgi kā elku figūras, viņi šķita neatraujami pieauguši pie saviem tepīķī-šiem, kas bija apkarināti ar daudziem sīkiem amuletiem.

- Goda apli sadomājuši, ha! Vienkārši grib mūs iebiedēt! - Uzbrucējs Sems Septiņcelms nospļāvās.

Tuvodamies Lielajam tornim, babaji bez kādas pavēles strauji pacēlās augstāk un tur palika nekustīgi karājoties gaisā, ļaujot skatītājiem aplūkot viņu pūķi.

Dusja Mopsikova iespiedzās šausmās. Bet ko nu tur runāt par Dusju, pat Taņa juta, ka viņai nodevīgi dreb ceļgali.

Ēģiptiešu pūķis bija brūngans, ar smailu purnu. Tā kaklu aizsargāja smaili kaula izaugumi. Apakšžoklis bija daudz prāvāks par augšējo. Gandrīz vertikāli augšup pavērstie asie un tievie ilkņi turēja nedaudz paceltu augšlūpas krokaino ādu, tāpēc ēģiptiešu nezvēra mute šķita pavērta - bet ne tik plati, lai tajā varētu iemest bumbu.

Pūķa zaļajām acīm nebija zīlīšu. Tās līdzinājās diviem milzīgiem smaragdiem, kuri te izblāv, te spoži iemirdzas. Skatīties šais acīs bija bīstami: sāka reibt galva, atslāba gribasspēks.

Glumās, ar indi piesūcinātās zvīņas uz vēdera tam bija

netīri dzeltenā krāsā. Milzīgie, ādainie spārni, kas bez kādas piepūles noturēja gaisā smago augumu, galos beidzās ar vairākiem asiem dzelkšņiem, no kuriem pats augšējais izskatījās pēc šķēpa smailes. Garās un lokanās astes galā bija kaula lode kalēja āmura lielumā - būtu ļoti nepatīkami ar to dabūt pa pauri.

Vērotājus gaidīja vēl viens - ļoti nepatīkams atklājums. Parastie pūķi iztiek ar pakaļējām ķetnām vien. Priekšķetnu pāris viņiem ir pārvērties par spārniem. Bet šai ēģiptiešu zvēriskajai ķirzakai bija četras ķetnas. Garas un spēcīgas ķetnas ar vareniem nagiem galos - trīs nagi priekšā un ceturtais atliecies atpakaļ.

Taņa centās neskatīties uz ķetnām, taču tās pievilka viņas skatienu kā magnēts.

- Interesanti, vai babaji savam pūķim ir paskaidrojuši, ka viņam pretinieki tikai jāaprij, nevis jānogalina? - Babs Jaguns prātoja.

- Šaubos gan. Paskatieties uz viņu resno treneri! Pirmo reizi redzu tik ļaunprātīgu ģīmi! - iesaucās Vera Papagaile, kam ārkārtīgi patika atbildēt uz jautājumiem, jo īpaši tad, ja tie nebija uzdoti viņai.

Aplidojuši pilnu goda apli, babaji tikpat ideālā ierindā nolaidās uz paceļamā tilta. Vienacainais ciklops, kas staigāja gar vārtiem ar kaujas cirvi rokā, jau grasījās pa ieradumam prasīt paroli, bet tad viņa vienīgās acs šaudīgā zīlīte sastapās ar pūķa acu smaragdiem.

Ciklops traucās atdarīt vārtus ar tādu centību, ka viņa kaujas cirvis nokrita zemē.