Taņa Grotere un izgaistošais stāvs

Diez vai Taņai pietiktu spēka atvērt smagos vārtus, tāpēc viņa gluži vienkārši nogūlās smiltīs un veikli kā zalktis ieslīdēja spraugā zem tiem. Ja meitene būtu druknāka, šāds triks viņai neizdotos.

Angārs bija tumšs un pilns ar dūmiem. Varēja dzirdēt pūķa svelpjošo elpu. Nāsīs sitās īpašā pūķa smaka - asa un apdullinoša. Līdzīgi smaržo ar ūdenszālēm noaudzis, tikko no upes izvilkts akmens, ja to pēkšņi iemet ugunskurā vai kvēlojošās oglēs.

Taņa stāvēja kā sastingusi, bikli aptaustot sienas. Pūķa angārā viņa atradās pirmo reizi. Viņai nebija ne jausmas, vai

īso

pūķis šobrīd ir tuvai vai tālu. Cik tālu, ja skaitītu soļos? Pieci soļi? Vai desmit? Pēc pūķa trokšņainās elpas neko nevarēja pateikt - šķita, ka viņš elpo vienlaikus visās malās.

Taņa paspēra soli, pēc tam vēl vienu, piesardzīgi taustoties ar rokām sev priekšā. Kaut kas nošķindēja un iesita viņai pa kāju. Meitene jau gandrīz sāka kliegt, bet tad pēkšņi aptvēra, ka apgāzies spainis, kurā Niknainim nes dzīvsudrabu. Pūķi dzer tikai dzīvsudrabu, neko citu. Ūdens viņiem nav vajadzīgs un lielos vairumos var pat kaitēt.

Nez vai Niknainis sadzirdējis, kā viņa nogāž spaini? Vai viņš vispār nojauš Taņas klātbūtni? Un ko tad, ja pūķis viņu apris vai iezvels viņai ar asti? Šeit, šaurajā angārā bez kontrabasa un debesīm, viņa ir pavisam neaizsargāta. Vai kādam ienāks prātā viņu pameklēt pūķa vēderā?

Paspērusi vēl dažus soļus, Taņa pagriezās, pūlēdamās atcerēties, kurā pusē bija angāra vārti. Tur? Vai varbūt tur? Aiā tagad bija pavisam satumsis, gaisma vairs neiespiedās pat caur spraugām. “Būtu vismaz mēness uzausis, lai mani neaprij pa melnu tumsu,” skumīgi prātoja Taņa.

Pēkšņi viņas priekšā iedegās divas zaļas uguntiņas. Taņa automātiski pagājās tām tuvāk, bet tūdaļ sastinga, juzdama, kā sirds mežonīgi sitas kaut kur pie kakla. Viņa bija sapratusi, ka šie tumsā gailējošie smaragdi ir Niknaiņa acis. Milzīgais pūķis bija pavisam tuvu. Vērīgāk ieskatoties, Taņa varēja pat atšķirt viņa auguma apveidus.

Viņa stāvēja, baidīdamās pakustēties. Nekad agrāk viņa nebija uzdrīkstējusies pieiet pūķim tik tuvu. Varbūt vienīgi spēles laikā, bet ari tad tikai uz pāris sekundēm, lai iemestu bumbu. Bet tagad Niknainis bija tepat blakus. Ja viņš izpūstu uguni, Tapa būtu pagalam... Pat vampīra žults bija norīvējusies no ādas, kad viņa līda pa šauro spraugu zem angāra vārtiem. Glābiņa nekāda.

Kvēlojošie smaragdi viņai pamirkšķināja. Taņa pārsteigumā iespiedzās un atlēca atpakaļ. Tūdaļ viņu ietina svilinošs mākonis. Meitene paslēpa seju rokās, bet tad saprata, ka Niknainis izpūtis tikai dūmus. Karstus gan, tomēr dūmus, nevis uguni. Niknainis nepacietīgi pagrozīja kaklu. Viņš nepārprotami pavēlēja Taņai palikt uz vietas.

Meitene saprata, ka, pasperot vēl vienu soli atpakaļ angāra vārtu virzienā, viņa kopā ar uguns strūklu izlidos laukā pa šiem vārtiem. Ar Niknaini - visvecāko un spēcīgāko Tibidohsas pūķi - nebija nekādi joki. Ne jau velti pat džini piesargājās lieku reizi ielūkoties viņa angārā un nekad nenāca šurp vienatnē.

- Vai gribi, lai pasēžu pie tevis? - Taņa vaicāja drebošā balsī.

Atbildes vietā Niknainis smagnēji nogūlās uz angāra grīdas flīzēm. Viņš bija tik milzīgs, ka slējās Taņas priekšā kā kalns. No iekšpuses nokaitētā un no ārpuses miklā pūķa smagā dvaka kairināja nāsis.

Meitene piesardzīgi apsēdās pūķim blakus uz dziļās dzeramās siles malas. Viņas acis sāka pamazām pierast pie tumsas. Viņa jau varēja atšķirt, kur beidzas pūķa garais kakls un sākas rumpis un ka tas dīvainais, galā nosmailinātais izliekums gar visu sienu ir viņa aste.

Pūķis miedza acis kā liels kaķis. Zaigojošie smaragdi pārvērtās šaurās, kvēlojošās spraudziņās.

- Vai tev kaut kas sāp? Kāpēc tu neguli? Tagad taču ir janvāris, - teica Taņa.

Viņa nebija pārliecināta, vai pūķis saprot viņas vārdus, jo pūķi neizceļas ar saprātu, taču viņas balss Niknaini nomierināja. Tiklīdz Taņa apklusa, pūķa kakls sāka nepacietīgi grozīties un šaurās acu spraudziņas papletās. Niknainis gribēja, lai Taņa runā vēl.

- Tātad tu neguli, ko? Domā, ka tagad es sēdēšu un pļāpāšu ar tevi? Protams, ir jau garlaicīgi nīkt šajā angārā. Droši vien gribas palidot, vai ne? Лк negribas? Nu ko lai tev tādu pastāsta? - Taņa mulsi vaicāja.

Viņa tikai runāja un runāja, baidīdamās apklust, bet pūķis klausījās. Drīz Taņa bija izsmēlusi visus iespējamos tematus. Bija izstāstīta pat pasaka par Zeltmatīti un trim lāčiem. Pūķis rāmi klausījās, kaut gan meitene jau sāka stostīties.

Pēc kāda laika viņa saņēma drosmi, pastiepa roku un pieskārās zvīņām uz Niknaiņa deguna. Zvīņas bija siltas. Tādas pašas kā uz Taņas kontrabasa futrāļa. Taņa atcerējās, kā viņai bērnībā patika gulēt futrālī un just, ka viņa ir noslēpusies no visas pasaules. Viņa glāstīja futrāļa ādu un klausījās klusai murmināšanai līdzīgā švīkstoņā.