Taņa Grotere un izgaistošais stāvs

- To mēs mācīsimies kādā no nākamajām nodarbībām. Bet katrā ziņā atcerieties: pirmais liktenīgā lāsta simptoms ir ļoti spēcīgas vēdergraizes. It kā jūsu iekšas tiktu sasietas ciešā mezglā, - Zobrāvēja teica.

Pēkšņi Dusja Mopsikova skaļi ievaidējās un satvēra vēderu.

- Tieši kā man! Man sāp! Man ir vēdergraizes! - viņa žēlojās.

- Vai tu gribi teikt, ka tevi kāds nobūris ar liktenīgo lāstu? - Zobrāvēja sarauca pieri. - Man nepatīk muļķīgi joki.

-Tas nav nekāds joks... Šķiet, ka es saknābāju savu gredzenu, kad biju vista... Un tagad man ir vēdergraizes... Ko lai es daru? - Dusja stenēja.

8.Visniknākais pūķis

Pirms došanās uz vakara treniņu Taņa gribēja sameklēt Vaņu Blēdovu. Kā jau to varēja paredzēt, viņš atradās Tara-raha kabinetā. Tararahs bija pats labākais (daži nelabvēļi mēdza piebilst: “un vienīgais”) veterinārās maģijas pasniedzējs.

Tararahs un Vaņa Blēdovs bija aizņemti ar diezgan ne patīkamu darbiņu: viņi vilka skabargu laukā no satīra kājas. Ažkājainais satīrs - viens no Tibidohsas celtniekiem - te žēlabaini blēja, te klaigāja sengrieķu valodā. Droši vien lamājās. Kad iesāpējās stiprāk, viņš mēģināja ar veselo pakavu iespert Vaņam Blēdovam. Bet Tararahs turēja viņu stingrā tvērienā, un satīram nekādi neizdevās izrauties.

Beidzot skabarga bija izvilkta un brūce dezinficēta. Satīrs klibodams aizsoļoja, pamatīgi iebadīdams ragus durvīs. Vai tā bija viņa pateicība? Vaņa Blēdovs un Tararahs atviegloti uzelpoja.

- Tas nu gan bija tipiņš! Ar vāju nervu sistēmu. Daudz netrūka, lai viņš te visu saārdītu. Tiklīdz es ķēros pie skabargas, šis uzreiz sāka spārdīties, - Vaņa sūdzējās.

- Vai tad veterinārā maģija attiecas ari uz satlriem? - Ta-ņa vaicāja.

Tararahs pakasīja savas spalvām noaugušās krūtis.

- Piķis viņu zina, attiecas vai neattiecas. Tā tāda miglaina lieta. Viņš, protams, ir saprātīgs, bet, ja ieskatās labāk, -tomēr āzis.

- Nūja! Šodien jau arī: sākumā satīrs atvilkās pie Jages uz magpunktu, bet viņa šim saka: būtu tev tā skabarga rokā, es to izvilktu. Bet kāja tev ir no āža, tāpēc, mīlulīt, soļo vien pie Tararaha... Īstenībā jau večiņa droši vien bija apjēgusi, ka viņa tādu milzeni viena nenovaldīs. Toties Tararahs pat zirgu var noturēt, - piebilda Vaņa.

Juzdamies glaimots, Tararahs nokremšļojās. Viņam tiešām bija ļoti plati pleci, un izskatījās, ka platumā viņš padevies vairāk nekā garumā. Apakšžoklis bija smagnējs kā visiem pitekantropiem, piere zema un garie mati sapinkojušies, it kā nebūtu ķemmēti vismaz gadus simts. Visvairāk Tararaham patika stāstīt par to, kā viņš ieguvis nemirstību. Šo stāstu viņš atkārtoja tik bieži, ka visa Tibidohsa jau zināja to no galvas.

- Saproties, toreiz mēs nogāzām balto pūķi, - Tararahs omulīgi klāstīja. - Mēs, bez šaubām, nezinājām, ka tas ir pūķis. Paši saprotiet, alu cilvēki, neizglītoti... Izcepām šo uz ugunskura un sākām locīt iekšā... Bet pūķus ēst nedrīkst, jo īpaši baltos ne. Skatos: mūsu mednieki piepūšas, piepūšas un pārplīst kā baloni... Tādas šausmas! Man jau likās, ka es arī tūlīt pārsprāgšu... Bet nepārsprāgu vis, toties kļuvu nemirstīgs, jo man, redz, bija patrāpījies viens tāds īpašs gabaliņš pie astes. Simt gadu jau pagājis, pēc tam tūkstotis, bet es kā

nemirstu, tā nemirstu un pat vecāks nekļūstu. Lūk, tā! Bet lxāgās man visi rēķini nojuka: dzīvoju tik un dzīvoju, un nekas man nekait. Tā tas vilkās, līdz Sardanapals mani atrada.

- Varbūt kāds grib tēju? Ar barankām, - Vaņa steigšus piedāvāja.

Zinādams, ka Taņa dzirdējusi šo notikumu jau reižu divsimt, viņš centās nemanāmi novirzīt sarunu citā gultnē.

- Visi gribam. - Tararahs kļuva mundrāks. - Karstais ūdens ir, tikai nezinu, kur tagad lai uzlej tēju. Tas ragainais pusāzis sasita manu tējkanniņu... Būs jāņem burka.

Burka bija pavisam parasta, no stikla. Bet uz sāniem tai bija uzzīmēts galvaskauss ar kauliem un zem zīmējuma ar lieliem burtiem uzrakstīts: “Ciankālijs.”

- Vai tur bija inde? - Taņa satraukta vaicāja.

- Laikam gan... Blakts reiz uzdāvāja, - Tararahs paskaidroja. - Bet nedomā, es jau neesmu nekāds muļķis. Burku es izskaloju. Lej tēju, Vaņa!

- Ē-ē... Paldies... Man vairs negribas, - žigli teica Taņa.

- Man arī vairs negribas. Mēs labāk pagrauzīsim barankas. Paldies, Tararah, - bilda Vaņa.

Viņš diezgan labi spēja iztēloties, kā Tararahs mazgā burkas. Pitekantropa milzīgā plauksta jau nemaz negāja burkā iekšā. Turklāt mazgāšanu karstā ūdenī pitekantropi neatzīst principā.

-Ja negribat - nevajag, man paliks vairāk. - Tararahs saskuma, bet tad žigli atguvās, atcerējies iemīļoto tēmu. -Tātad, kad Sardanapals mani uzmeklēja, viņš teica: “Kāpēc tu nevarētu apgūt veterināro maģiju? Nekāds burvis jau tu, protams, neesi, toties laika tev netrūkst...”

Kādu bridi Tapa vēl papļāpāja ar Tararahu un Vaņu, bet tad attapās, ka jāskrien uz treniņu, un cēlās kājās.

- Paklau, Tararah, - viņa uz atvadām teica, - vai tu nevarētu apskatīt Niknaini? Runā, ka pēdējā laikā ar viņu notiekot kaut kas nelāgs.

Tararahs pārlaida milzīgo roku pār matiem, noslaucīdams pie plaukstas pielipušās drupačas.