Taņa Grotere un izgaistošais stāvs

Spēle iznāca saraustīta un aizritēja tādā tempā, ka nepieradušam skatītājam sareibtu galva. Gandrīz visi metieni lidoja garām vārtiem, jo jaunie pūķulēni kustējās pārāk žigli. Tikai otrās stundas beigās Sems Septiņcelms iemeta pūķim rīklē šķaudāmbumbu. Pūķulēns, kam tā bija pirmā pūķ-bola spēle mūžā, sāka šķaudīt, apmeta gaisā kūleni, ietriecās maģiskajā aizsargkupolā un pārbīlī mēģināja aizmukt uz angāru.

Babs Jaguns, kas uz laiku bija iecelts par otras komandas kapteini, sākumā sadrūma, bet tad, vērīgāk ieskatījies, kā laukumā palikušais pūķis vajā Ritu Doduzkrītu, pēkšņi sajūsmā iebļāvās.

- Ko tu auro? Jūs taču zaudējāt. Nolikām jūs pie zemes kā zīdaiņus! - izsmējīgi sauca Demjans Rūgtulis.

- Лк manu māmulīt bubulīt! Taisni otrādi - mēs nolikām jūs uz lāpstiņām kā zīdaiņus, - Babs Jaguns iebilda.

- Kāpēc tu tā domā?

- Tāpēc, ka jūs sajaucāt pūķus. Iemetāt bumbu rīklē savam pūķim! Bet mūsējais - re, kur šis lidinās! - paziņoja Babs Jaguns.

Sems Septiņcelms un Rūgtulis negribēja ticēt un aizdrāzās iztaujāt džinus - un tik tiešām izrādījās, ka visā tai jūklī viņi sajaukuši pūķus. Kļūdīties bija viegli, jo abi pūķi izskatījās līdzīgi gan pēc lieluma, gan krāsas. Pat džini abus atšķīra tikai ar pūlēm, pētot kaut kādas zvīņas uz virsdegunes un rieviņas uz spārniem.

-Tas nav godīgi! Mēs tik un tā uzvarējām! - bļāva saniknotais Rūgtulis, dzīdamies pakaļ Babam Jagunam un pūlēdamies nosviest viņu no putekļsūcēja.

- Nemūžam tev mani nepanākt, vārgulīt, ha-ha! Neaizmirsti piesprādzēt izpletni! - Babs Jaguns smējās.

Viņš veikli izvairījās no vajātāja, pārsviezdams cauruli no vienas rokas otrā un mainot augstumu. Tad, izvēlējies piemērotu mirkli, viņš mēģināja taranēt Rūgtuli no apakšas. Dem-janu aizstāvēt metās Jura Vāciesproms. Viņš pēkšņi uzlidoja no sāniem un gandrīz nogāza Babu Jagunu zemē. Draudzīgā spēle sāka pārvērsties diezgan nedraudzīgā kautiņā.

Pēkšņi atskanēja apdullinošs svilpiens. Augšup no laukuma uzvirpuļoja smiltis. Maģiskie instrumenti sāka plivināties pa gaisu kā skaidas. Žoia Žīkins nenoturējās sēdus uz savas tievās slotas un palika karājamies gaisā, ar vienu roku iekrampējies slotaškātā. Pieķērusies pie kontrabasa, Taņa palūkojās lejup un ieraudzīja, ka Svilpis O. Lupis, saglabādams ļoti aukstasinīgu sejas izteiksmi, izvelk no mutes divus pirkstus.

- Izbeigt ālēšanos! - viņš uzbļāva. - Netēlojiet maigās

jaunkundzes! Ja jūs tā spēlēsiet, babaji izsmērēs jūs kā sviestu pa šķīvi. Ko tur runāt par sviestu! Varat jau uzreiz atvērt savam pūķim rīkli un samest tur visas bumbas!

Komanda saīga. Vai tiešām viss ir tik draņķīgi? Vai varbūt Svilpis tā izrunājas tādēļ, lai viņi neatslābinātos?

- Rīt no rita visiem ierasties laukumā! Slīpēsim maģisko pilotāžu! Bet tagad - marš gulēt! - Svilpis komandēja.

Viņš pieklibodams devās projām no laukuma. Nogurušie spēlētāji vilkās viņam nopakaļ. Taņa jau gribēja doties kopā ar visiem, bet tad atcerējās, ka šodien ne reizi nav gadījusies izdevība izmantot “momentāno apsviedienu”. Par saviem treniņiem vienatnē viņa vēl nevienam nebija stāstījusi. Pat Babs Jaguns neko nenojauta. Taņa ilgojās sasniegt tādu meistarības pakāpi, lai varētu likt lietā apsviedienu izšķirošajā mirklī. Nu, piemēram, - spēlē pret babajiem.

- Kur tu paliec? Vai tevi pagaidīt? - Babs Jaguns izbrīnījies uzsauca.

- Nē, nevajag. Es drīz būšu. - Taņa nepacietīgi pamāja ar roku, dusmodamās, ka nav pratusi atpalikt tā, lai neviens nemana.

Pagaidījusi, līdz laukums kļūst tukšs, viņa pārliecinājās, ka neviens viņu nenovēro, un uzņēma augstumu. Uzlidojusi zem neredzamā aizsargkupola, viņa strauji apgriezās un tad šāvās lejup ar muguru pa priekšu. Atkārtojusi šo manevru trīs vai četras reizes, Taņa nolēca no kontrabasa, ielika instrumentu futrālī un devās uz ģērbtuvi.

Kā allaž, kad nācās kontrabasu stiept, tas novilka viņai plecu, tāpēc Taņa apstājās, lai atpūstos un palūkotos uz Tibi-dohsu.

Bija jau gandrīz tumšs. Izplūdušajā /ilgumā varēja skaidri redzēt, kā pusapaļos šaujamlūku lodziņus no iekšpuses izgaismo sarkanīgas maģiskās ugunis. īpaši aizraujoši bija lūkoties uz nesen atjaunotā Rēgu torņa logiem. No bēniņu lodziņa visu laiku atrāvās baltas, puscaurspīdīgas ēnas; apmetušas pāris loku ap torni, tās nesteidzīgi iepeldēja kādā no šaujamlūkām. Tā bija rēgu parastā ikvakara pastaiga. Ta-ņai pat šķita, ka ieraudzījusi Neizārstēto Dāmu un Poruči-ku. Kaut gan diez vai tie bija viņi. No tāda attāluma nevarēja skaidri pateikt.

Atvilkusi elpu, Taņa atkal paņēma kontrabasu, bet tobrīd malējais angārs sadrebēja no pūķa rēcieniem. Pa visām spraugām plūda biezi dūmi. Vēl pēc mirkļa viss atkal aprima. Šoreiz pūķis bija ārdījies tikai pavisam īsu brītiņu, bet tik un tā varēja noprast, ka viņu kaut kas satrauc.

“Atkal jau Niknainis. Jāpaskatās, kas tur notiek,” izlēma Taņa. Viņa mazliet pagaidīja, pārliecinājās, ka neviens džins nav redzams, nolika kontrabasu zemē un skrēja uz angāru.