„Tobago" maina kursu

—   Godīgi sakot, arī man šis brauciens paliks labā atmiņā. Jūsu dēļ. Bet katram kuģim reiz jāpienāk savā ostā, — Pāvils cieti nobeidza.

—   Un kur ir jūsu osta? Pāvil, vai jūs man joprojām neuzticaties?

—  Varbūt pateikšu, kad būsim Santaringā … Var­būt…

Kajītes durvis nodrebēja. Kāds dauzījās ar dūrēm.

—   Kas tur? — Alīse uztrūkās.

—   Ilgmars. Atveriet!

—   Es nevaru. Esmu apgūlusies.

Alīse, vilkdama Pāvilu aiz rokas, uz pirkstgaliem steidzās pie skapja. Uztraukumā viņa nevarēja to at­slēgt — pirksti trīcēja. Parāva slēdzeni ar spēku, tā no- lūza.

Bet Pāvils jau bija ieraudzījis citu paslēptuvi. Viņš nostājās aiz aizkariem, kas atdalīja tualetes stūri no kajītes.

Pārups turpināja bungot.

—  Vienalga! Atveriet! Tūlīt atveriet! Citādi izlauzīšu durvis! — viņš trakoja. — Skaitu līdz trim. Ja ne, es .. .

—  Tad ko? — Alīse salti vaicāja un demonstratīvi atrāva durvis līdz galam.

Caurvējš izvilka gaiteni zilganus tabakas dūmus.

Pārups brutāli satvēra Alīsi aiz elkoņa. Nekas viņā vairs neatgādināja jūsmīgu pielūdzēju.

—   Un tu man vēl uzdrošinies pārmest, skrien pie pa- piņa sūdzēties! Bet pati? Mani par muļķi turi? Ar citu gultā, bet tēlo svēto, negrib mani precēt… Neesi vēl pa īstam iepazinusi, ko? Nu, tad tūlīt iepazīsi!

—   Ilgmar, jūs esat galīgi piedzēries!

—   Esmu skaidrāks nekā jebkad! — Pārupa seja bija pilnīgi pārveidojusies, it kā viņš būtu nometis masku.

Viņš aizvilka Alīsi līdz skapim.

—   Kur atslēga? Taisi vaļā!

—   Tur neviena nav, — Alīse spītīgi nostājās skapja priekšā. — Un pat ja būtu, — kajīte ir mana!

—   Kur ir atslēga? Atdod, es ne ar tādām vien esmu ticis galā!

Pārups, mežģīdams Alīses roku, pūlējās izraut slē­dzeni no viņas sažņaugtajiem pirkstiem.

Ne jau salauztās slēdzenes dēļ Alīse tik izmisīgi pre­tojās. Viņā viss saslējās pret šo varmācību.

Pāvils izlēca no paslēptuves un ar nežēlīgu sitienu aiztrieca Pārupu līdz sienai. Atmuguriski streipuļodams, Pārups beidzot rada atbalstu un taisījās jau mesties uz­brucējam virsū. Pēkšņi viņa seja izķēmojās. īsu mirkli likās, ka viņš saplosīs pretinieku, bet tad notika pārvēr­tība, īpaši baisma ar savu negaidīto spējumu. Vaibsti nogludinājās, maska atkal savā vietā, viņš kļuva tas pats vecais, nekaitīgais uzdzīvotājs.

—   Laikam tomēr būšu iebaudījis kādu glāzīti par daudz. Mana dārgā, lūdzu uzskatīt šo greizsirdības lēkmi par mīlas apliecinājumu … Es zinu, kas džentlmenim tadā reizē jādara. Būšu pateicīgs, ja uz mirkli iziesiet. Tikmēr centīšos nokārtot šo nepatīkamo starpgadījumu.

—  Vācieties projām! Nekur es neiešu!

—   Alīs, būtu tomēr labāk, ja tu mūs atstātu vie­nus, — savādi aizsmakušā balsī pateica Pāvils.

Pirmo reizi viņš bija uzrunājis Alīsi ar «tu». Un brī­numainā kārtā šī uzruna satrauca meiteni vairāk par visu pārējo. Mulsi viņa izgāja ārā.

—   Tagad varam parunāt, — teica Pāvils. — Tātad jūs sauc par Pārupu. Jeb tas arī nav īstais vārds? Varbūt jums kabatā atkal kāda vēstule no Francijas?

Viņa dūres bija savilktas, ķermenis'saspringts kā lē­cienam.

Pārups brīdinoši pacēla roku:

—   Netaisiet muļķības, Drēziņ. Kabatā man ir šauja­mais. Ticiet man, no divu metru atstatuma es pratīšu labāk trāpīt nekā tie, no kuriem aizbēgāt.

—   To jūs nedarīsiet. Nav jūsu interesēs nošaut mani Alīses kajītē.

—   Jā, tā ir jūsu laime, — pasmīnēja Pārups. — Re­dzu, jūs neesat muļķis, un ar gudru cilvēku man viegli atrast kopīgu valodu . . . Apsēdieties, Drēziņ, un klausie­ties uzmanīgi! Es taisos precēt Alīsi. Bet'viņa tāda jo- kaina meitene, tic pasaciņai par nevainīgo Sarkangalvīti un ļauno vilku un tamlīdzīgam blēņām. Viņa pat pietie­kami dulla, lai atteiktos no laulības, ja uzzinās patie­sību … Bet jūs turēsiet muti!

—   Nē!

—   Mierīgāk, Drēziņ, mierīgāk! Jūs klusēsiet, paļau­jieties uz mani. Jūs taču esat manās rokās. Varu likt jūs ieslodzīt un turēt tik ilgi, kamēr atgriežamies Latvijā Un, kas jūs tur sagaida, tas man jums laikam nav jā­saka . .. Bet es to nedarīšu. Nedarīšu tāpēc, ka esmu prātīgs cilvēks. Un arī jūs nāksiet pie prāta .. . Vienreiz jūs esat mani redzējis, jo biju neuzmanīgs. Tagad esmu gatavs pienācīgi samaksāt par šo kļūdu. Es klusēšu, un tas jūs paglābs no lielām nepatikšanām, — jūs klusēsiet, lai nesagādatu man pavisam sīciņas nepatikšanas. Ar noziedzniekiem parasti neslēdz džentlmeniskus nolīgu­mus, bet šoreiz …

—   Ar neliešiem jo mazāk!