„Tobago" maina kursu

Bet viņš nekā neteica, pat nepakustējās. Viņš sēdēja, saliecies pār galdu, viena roka ieķērusies galda malā kā bailēs no krišanas, galva nodurta — gluži kā tai naktī, kad Alīse bija atradusi viņu aizmigušu.

—   Kas noticis, Pāvil? — viņa sauca. — Saki taču!

Drēziņš neatbildēja.

Alise paskatījās viņā. Seja, kuru pa pusei slēpa roka, pēkšņi likās sveša un neizdibināma. Ko viņa zina par šo cilvēku? Nekā. Viņa bija tam uzticējusies, un tieši tādēļ Pāvila neuzticības pilnā klusēšana apvainoja jo smagāk.

Alīse paraustīja Pāvilu aiz pleca.

—   Kas ir? Atbildiet taču! — viņa vairs nespēja to uzrunāt kā tuvu draugu. — Vai jūs esat aizmidzis?

Drēziņš neatsaucās.

Viņš nebija aizmidzis. Un tomēr dzirdēja Alīses vār­dus, viņas jautājumus kā pa sapņiem. Daudz skaļāk un neatlaidīgāk Pāvils Drēziņš dzirdēja citu balsi, citus jautājumus:

—   Kas tevi savervēja Interbrigādei? . . .

—   Kas vēl no latviešu komunistiem karoja Spā­nijā? …

—   Kas Francija kopa ar tevi izbēga no nometnes? . . .

—   Kas tevi pārveda pāri Latvijas robežai? . ..

—   Kas tevi slēpa Rīgā? …

Kas? … Kas? …

Politpārvalde. Logus sedz biezi aizkari. Pie griestiem deg spilgta spuldze. Istabā tikai divi krēsli. Uz viena viņš vēl nupat kā sēdējis, bet tagad guļ uz grīdas. Viņu sit — lai izdod biedrus, konspiratīvās adreses. Viņš spī­tīgi klusē. Viņš vairs nejūt sāpes. Daudz mokošāks ir jautājums, kas nekavējoties, tūlīt pat jāatrisina: «Kas nodevis? Kas?»

Atkal sitieni. Un tad vairs nav nekā. Kad viņš atgūst samaņu, izrādās, ka arī spīdzinātājiem nepieciešama at­elpa. Pratinātājs kaut kur pazudis. Bet no blakustelpas atskan smiekli. Un tad vēl kāds vārds — Zaigas vārds. Smejas par Zaigu. Pēkšņi viņš atkal ir mierīgs — viņš zina, kas nodevis. Neviens no savējiem. Tā ir provokā­cija! Viņš zina arī, kas to izdarījis. Bet biedri brīvē to nezina. Biedri jābrīdina! Jānokļūst pie Zaigas, jāpa­stāsta!

Un, lūk, viņš jau iet pa Rīgas vakarīgajām ielām po- litpārvaldes aģentu apsardzībā, izraujas, skrien. Nopakaļ lido lodes. Ja ķers, tad ir beigas. Bet viņš domā tikai par vienu — jābrīdina! Kamēr nav par vēlu!

. .. Drēziņa apziņā ielauzās okeāna grandieni. Viņš atskatījās un pazina Alīses kajīti. Kajīti, kur viņš pirmo reizi pēc visiem to dienu pārdzīvojumiem atradis patvē­rumu. Un tagad stāvoklis tāds pats kā toreiz politpār- valdē — jābrīdina!

—  Vai zini, kas ir šis nelietis? — Pāvils pēkšņi sa­cīja. — Pārups ir politpārvaldes aģents.

—   Un tu? Kas tu tāds esi?!

—   Komunists.

Tā, tagad tas pateikts. Citādi rīkoties nedrīkstēja. Viņš aizdedzināja pēdējo papirosu un dziļi ievilka plau­šās rūgteno dūmu.

—  Apsēdies, Alīs, es visu pastāstīšu … No paša sā­kuma …

Alīsei bija grūti klausīties . . . Provokators .. . Komu­nists … Ar ko komunists ir labāks par politpārvaldes aģentu? Pāvila vārdi skanēja kā caur biezu miglu. Bet pamazām migla sāka retināties. Viņa redzēja cilvēkus, kas pamet savu dzimteni, pārvar simtiem šķēršļu, lai tiktu uz svešu zemi. Un šajā svešajā zemē tie cīnās un mirst. Ne par savu labumu, bet lai palīdzētu svešiem biedriem, lai karotu par savu taisnību, par ideju. Un tie, kas palikuši dzīvi, atgriežas dzimtenē, kur draud cietums. Atgriežas ne jau sava labuma pēc, bet lai palīdzētu ci­tiem. Tāda, lūk, izskatās pasaule, no kuras nāk Pāvils.

Alīse pacēla galvu, nolūkojās Pāvilā, it kā redzētu viņu pirmo reizi. Vēl vakar viņa šo seju nebija pazi­nusi — gandrīz neticami, cik tā kļuvusi tuva un dārga šajā īsajā laikā. Tagad vaibsti vairs nelikās neizdibi­nāmi, tagad Alīse saprata, kāpēc Pāvila seja ar ēnām zem acīm un ciešanu rievām ap muti tik vīrišķīga, tik pie­vilcīga, kāpēc šī balss rod ceļu līdz pašai sirdij. Un tū­daļ kā pretmetam ausīs ieskanējās Pārupa lipīgi medainā balss: «Mana dārgā, lūdzu uzskatīt šo greizsirdības lēkmi par mīlestības apliecinājumu …»

—   Ja tu zinātu, pie kādiem līdzekļiem viņi ķeras . .. - Alīse atkal dzirdēja Pāvilu. — Kāds atnāca pie Zai­gas …

—   Kas ta par Zaigu? — Alises jautajums izskanēja satrauktāk, nekā viņa to gribējusi. — Ja nevēlies, vari nestāstīt.

—   Zaiga ir Cepurīša meita, mana kaujas biedra sieva … Un uz tā viņi dibināja savu provokāciju. Šis nelietis uzdevās par Spānijas cīnītāju, solījās palīdzēt atbrīvot pārējos. Viņš uzrādīja vēstuli no Zaigas vīra.

—   Vēstuli?

—   Viltotu. Zaiga to nezinaja. Viņa uzticējās, atklāja dažus biedrus. Nākamajā dienā mani apcietināja.

—   Cik zemiski! Bet kā viņa varēja noticēt? To taču jūt, ar kādu cilvēku tev darīšana …

—   Un tu? Vai tu juti?

Alīse ievaidējās:

—   Šis cilvēks bija? …

—   Jā. Tas bija Pārups.

Arturs jutās kā sastindzis. Tāds viņš bija sēdējis, klausīdamies Pārupa drausmīgajos vārdos, tāds sēdēja patlaban, tāds savas vilšanās varā vēl ilgi sēdēs un pār­dzīvos. Galvā bija tukšums. Viņš nespēja domāt, viņš pat nespēja apstādināt elektrolu, un notrulusī adata nu jau kuro reizi apskrēja skaņu plates pēdējo rievu.