„Tobago" maina kursu

Tadā stāvokli Kviesis ieraudzīja radiotelegrafistu. Rē­derim patlaban bija lielisks garastāvoklis. Jo stiprāk pūta cejavējš, jo ātrāk kuģis sasniegs Santaringu. Vai tad tas nebija iemesls priekam? Šādā dieniņā uz «To­bago» neviens nedrīkstēja nokārt galvu! Uzsitis Artu­ram uz pleca, Kviesis teica:

Neņemiet pie sirds, Artur, vai tad jūs kapteini Vil- sonu nepazīstat? Un galu galā saimnieks te esmu es! Ap­solu jums, ka Santaringā tiksiet krastā … Un tagad pie darba! Te būs telegrama svainim. Lai gatavo kāzas.

—   Kāzas? — Arturs nesaprašanā uzlūkoja Kviesi. — Vai tad kāzas vēl būs?

Jautājums sakaitināja Kviesi. Viņš atcerējās, ka Ar­turs pat nebija piecēlies, kuģa īpašniekam ienākot.

—   Kāpēc lai nebūtu? — Kviesis asi vaicāja.

—   Pārupa kungs taču teica … Alīses jaunkundzes kajītē…

Nu Kviesim kļuva skaidrs, kāpēc Arturs, viņam ienā­kot, nebija piecēlies. Piedzēries! Tāpēc tik idiotiski val­bīja acis, tāpēc nez ko buldurēja. Pilns kā mārks!

—   Ko teica? … Kas par kajīti? … It kā nepietiktu, ka Pārups augu dienu žūpo, vēl piedzirda manus jūr­niekus! Lieciet aiz auss, telegrāfistā kungs, tādas lietas es uz sava kuģa necietīšu!

Arturs neatbildēja. Tikai skaņuplate čērkstot griezās bez mitas un kā papagailis atkārtoja:

«Jo es neticu tev… Jo es neticu tev …»

Kviesis izrāva dakšu no sienas kontakta. Ar atvieg­lotu nopūtu elektrola beidzot apklusa.

—   Un ko jūs te visu laiku leijerējiet savus šlāģerus?! Kā tāds … — Kviesis atcerējās ka'pteiņa trāpīgo apzīmē­jumu: — Kā tāds iemīlējies delfīns. Un vēl citiem lieciet klausīties. Apnicis! … Būtu tad jau drīzāk radio uzgrie­zis! Vismaz dzirdētu, kas pasaulē notiek.

Arturs vēl joprojām īsti nespēja saprast, ko Kviesis no viņa grib. Viņš vispār nekā nesaprata. Kustēdamies kā mēnessērdzīgais, ieslēdza radiouztvērēju. Tad ierau­dzīja savās rokās lapiņu. Telegrama. Pareizi, jānosūta telegrama uz Santaringu. Viņš ieslēdza raidītāju un ar pilnīgi trulu sejas izteiksmi ņēmās darbināt atslēgu.

Kviesis izklaidīgi vērās logā. Ko tas Pārups tur sa­muldējis? Kāzas nebūšot?… Vai tiešām Alīse arī pēc sarunas ar viņu vēl uzdrošinājusies pateikt, ka negrib precēties? Nevar būt! Tas taču būtu smieklīgi! Tagad, kad laulības kontrakts, paldies dievam, jau parakstīts. Gan viņš tai izdzīs šitos niķus .. .

No uztvērēja skanēja kāda balss. Laikam kāds priekš­lasījums, pēdējās ziņas raidīja vēlāk… Kviesis vien­aldzīgi ieklausījās, sadzirdēja atsevišķus vārdus. Tie bija bez jēgas un satura. Tad jau raidatslēgas asie pīkstieni izteica daudz vairāk. Garš piesitiens, īss, divi gari. .. Telegrama lido uz Santaringu. Nez vai svainis saņems to vēl šovakar? Varbūt viņš pašlaik atrodas savās plan­tācijās? … Ko tas diktors tur stāsta?

—   Ko? — Kviesis iekliedzās. — Ko viņš melš?! Tas nevar būt!

Raidītājs vairs nepīkstēja. Artura pirksti kā nedzīvi žņaudza nekustīgo atslēgu.

—   Pie velna, nepīkstiniet taču! — Kviesis šķita kā prātu zaudējis.

Viņš metās pie radioaparāta, pilnīgi nevajadzīgi pū­lējās asāk noskaņot staciju, piespieda ausi, atlēca atpakaļ.

Un klusumā kā vesera sitieni krita diktora vārdi — satriecoši, neaptverami:

—  Atkārtojam. Latvijā nodibināta darbaļaužu vara. Iedzīvotāji ar ziediem sagaida padomju tankus. Komu­nistiskā partija iznākusi no pagrīdes. Atbrīvoti visi po­litiskie ieslodzītie. Milzīgas masu demonstrācijas. Sastā­dīta tautas valdība.

—   Kas tagad būs? — klusi vaicāja Arturs.

Kviesis nebija spējīgs atbildēt. Viņam trūka elpas.

Un viņš pats vēl nekā neaptvēra, tik pēkšņi šis trieciens bija viņu apdullinājis. Gluži kā nams, kas pilnīgi ne­gaidot sagrūst virs galvas un aprok zem savām drupām. Tagad Kviesis gulēja, piespiests zemei, pūlējās elpot, pūlējās apjēgt, kas noticis. Kad tad īsti pamats sāka līgoties zem kājām? Vai tik pirmais grūdiens nebija sa­manāms jau pirms gada, kad krievu kara kuģi noenku­rojās Liepājā un Ventspilī? Bet toreiz taču visi zināja, ka tas tikai uz īsu laiku. Vai tad velti Munters brauca uz Vāciju, veda sarunas ar Hitleru? Nekas sevišķs nedrau­dēja, ļaunākajā gadījumā atnāks vācieši, iztrieks krievus un nodibinās kārtību. Visam jāpaliek pa vecam … At­nāks! Atnāca gan, tikai ne vācieši!

Galva bija smaga. Ar grūtībām Kviesis to pacēla.

—   Kas būs? Nezinu, kas būs . . .

Pēkšņi viņš ierēcās:

—   Boļševiki izģērbs mūs plikus, tas, lūk, būs! Lai nolādēta šī stunda!

Kviesis bez spēka atkrita radiotelegrafista kojā. Ara kauca vētra, radio pārraidīja kādu maršu. Arturs lēnām sapogāja svārkus. Tam visam nebija nekādas jēgas.

Kviesis pamanīja, ka Arturs dodas uz durvīm. Viņam bija bail palikt vienam, palikt vienatnē ar drausmīgajiem vārdiem, kuri līdzīgi tanku dārdiem joprojām plosīja ausis.

—   Palieciet, Artur! Kur jūs ejat, Artur?

—   Es? … Es pie kapteiņa, Kvieša kungs … pazi­ņot …

Jā, pareizi… jāaprunājas ar kapteini Vilsonu … ar Pārupu .. . jāapspriežas, ko tālāk, — Kviesis mur­mināja.