Treršā pakāpe

Es tevi izaudzēšu, stiebriņ. Enerģija, ūdens, gaisma ir. Arī — dižā Gudriniece, kam noteikti ir informācija ne tikai par to, kā iznīcināt, bet arī — kā tos izaudzēt. Ja saslimsi — atkopsim. Vai tiešām tāda metālu un kristālu masa kopā ar daļiņu veselā saprāta nebūs spējīgi saglabāt dzīvību vienam stiebriņam? Mēs taču mākam — ja gribam. Mums tikai brīžiem ir grūti saprast. Gadsimtu gaitā mēs esam pārlieku noskaņojušies nomainīt dabisko ar mākslīgo …

Es izaudzēšu tevi. Nekas, Zeme pagaidīs. Iztiks bez sava sadegušā Kombinatora. Kāds ir pateicis labus vārdus par vienu vienīgo bērna asariņu — ka par tādu cenu laime mums nav vajadzīga. Agrāk es domāju, ka tā ir puņķoša- nās un blēņas. Tagad es domāju: ja kāda iemesla dēļ vajadzētu uzkāpt ar papēdi uz tāda kā tu — pavisam sīka stiebriņa ar divām lapiņām —, es to neizdarīšu. Es vispirms pacentīšos saprast: ja nu ļaunuma, kaut arī attāla, no tādas rīcības būs vairāk nekā tūlītēja labuma? Stiebriņ, mēs esam pieraduši domāt — ja arī pašlaik kaitējam, tad vēlāk… šajā svētītajā «vēlāk» mums būs pietiekami daudz laika, lai visu izlabotu un atjaunotu, par visu norēķinātos. Taču mums šī laika nebūs, jo nebūs šī svētlaimīgā «vēlāk», kad atliks tikai izlabot kļūdas: mūsu kļūdas un cietsirdība arī dzīvo pašas savu dzīvi, satiekas un vairojas, nes augļus un pēkšņi izdīgst tur, kur mēs to vispār negaidām, nereti — mūsu pašu kaulos, mūsu miesā un asinīs, bet vēl pirms tam — mūsu saprātā. Tā, lūk, stiebriņ, tas notiek …

Turēsimies viens pie otra. Tam ir jākļūst par mūsu dzīves galveno likumu: turēties vienam pie otra, mēs ar tevi esam viens un tas pats, mēs esam dzīvība; un ne mūsu darbs, ne mūsu tiesa — ievest dzīvē līnijas un robežas, dalīt to vēlamajā un nevēlamajā, vajadzīgajā un nevajadzīgajā. Saudzēsim viens otru! …

Juniora dzīve kļuva tukša, pavisam drīz tā kļuva līdzīga tai dīvainajai planētai, uz kuras izlūks, kā viņam pašam likās, bija nolēmis pamatīgi iekārtoties: tukšuma vilinājums aizņēma droši vien deviņsimt deviņdesmit deviņas tūkstošdaļas, taču pēdējā — kā kupols uz planētas — glabāja sevī vēl kaut ko: vāro zaļo stiebriņu ar divām lapiņām. To nekādi nevarēja salīdzināt ar bojā gājušo Zoju, ja nu vienīgi tas, ka stāds, tāpat kā viņa, bija dabas un dzīves radīts, nevis idejas rosināts; apkārtnē viss atgādināja par sievieti, atgādināja tas, kas bija ar viņu kaut kādā veidā saistīts, — dīķis, tajā nogrimusī laiva, telts zem kuģa, arī pats kuģis, kas tā arī nebija viņu izglābis, jo Juniors nebija sapratis, kas viņa ir. Juniors zināja, ka šī sāpe viņam dota uz visu mūžu un nekas viņa dzīvē vairs nevarēs būt tā, kā bijis līdz šim; kāda viņa dzīve būs turpmāk — par to viņš nedomāja: kāda būs, tādu nu viņš pieņems.

Lai arī sākumā mazu, toties savu vietu stiebriņš ieņēma noteikti. Un Juniors pamazam sāka katru dienu pamosties ar domām par to un neaizmiga ātrāk, kamēr nebija pārdomājis visu, kas attiecas uz stādiņu, kas ar to bija noticis šodien un ko tā labā vajadzēja darīt rīt.

Vispirms Juniors pacentās noskaidrot, ko viņam var jaunajā un neierastajā darbā palīdzēt Gudriniece. Sēne pieņēma jauno darbošanos ja ne tuvu sirdij, kuras tai nebija, tad vismaz zināšanai. Starp citu, kā jau Juniors bija domājis, nekādas informācijas par nezināmas sugas augu kopšanu, pie kam vēl tik neparastos apstākļos, sēnei nebija. Gudriniece varēja paziņot, kā izaudzēt kuģa apstākļos jeb citā vidē ar tiem pašiem parametriem lokus, redīsus un citus dārzeņus; ar to arī viņas erudīcija izrādījās izsmelta. Nācās darboties ar meklējumu metodi, tomēr cenšoties pielaist iespējami mazāk kļūdu.

No šā un tā atkal it kā nevajadzēja baidīties: piemēram — no kaitēkļiem. Juniors šajā ziņā tomēr nebija pilnīgi drošs: ja jau sēkliņa bija palikusi dzīva, tad arī kaut kādas sporas varēja saglabāties. Tāpēc viņš vārgo stiebriņu katru dienu rūpīgi apskatīja, izmērīja tā garumu un gandrīz vai demontēja hromogrāfu no remontnodalījuma, lai to pārvilktu šurp un sekotu katrai lapiņu nokrāsas izmaiņai. Gudriniece, starp citu, ieteica to nedarīt. Toties Juniors samontēja ultravioleto lampu, kuru, neraugoties uz

Gudrinieces protestiem, bija izņēmis no medicīniskās iekārtas. Juniors paziņoja, ka viņam paredzēto apstaro- jumu saņems kopā ar augu un nekā citādi. Jāteic, ka Gudriniece vairāk iebilda principa pēc: kā viņa vēlāk atzinās, sēne izjuta pret stādiņu zināmu vājību viņu tālās, tomēr neapšaubāmās radniecības dēļ,

Gudriniece pievadīja augam ūdeni un pakāpeniski atrada vislabāko laistīšanas režīmu: laiku pa laikam viņa sarīkoja pat lietutiņu — ne jau ar lejkannas, bet ar tā paša vecā trīspadsmitā mehānisma palīdzību. Vietai, kui auga stādiņš, Juniors apvilka krāsaina kabeļa žogu, ko bija nežēlīgi norāvis no pirmās tilpnes šķērssienām.