Treršā pakāpe

Gandrīz veselu mēnesi viss noritēja lieliski. Stiebriņš auga. Juniors saprata, ka, gādājot par vārgulīgo augu, pirmām kārtām palīdz pats sev: kā viņš citādi dzīvotu šeit pēc visa notikušā, pēc Zojas nāves? Zoju viņš neapmeklēja, jo zināja, ka viņa tā arī guļ, nemaz neizmaini ju- sies, — Gudrinieces izveidotais režīms nepieļāva nekādas pārmaiņas. Taču Juniors nebija pārliecināts, vai, atkal viņu ieraudzījis un pārdzīvojis visu no paša sākuma, tiks galā pats ar sevi. Iespējams, ka šajā situācijā stiebriņš bija vienīgais glābiņš. Arī uz Zemes Juniors negribēja un nevarēja atgriezties: juta, ka viņam pašlaik nav pa spēkam satikt pat tēvu, kur nu vēl Georgu. Būtībā viņam nebija ko teikt arī cilvēkiem no TI. Neko viņš nebija paveicis, neko viņš nebija izpildījis. Iznīcinājis viņam uzticēto iekārtu un nogalinājis cilvēku. Ar to nebija vērts atgriezties. Bet augs vismaz paša acīs viņam deva stingru pamatojumu: Juniors bija apsolījis to šeit nepamest un netaisījās pārkāpt savu vārdu.

Tā viņš nodzīvoja gandrīz mēnesi. Tad stiebriņš saslima. Lapu galiņi sāka dzeltēt. Juniors nobijās. It kā patiešām mirtu kāds ļoti tuvs cilvēks, bet Juniors nespētu palīdzēt — nezinātu, kas un kāpēc notiek un kā ar to cīnīties.

Pāris dienu Juniors nostaigāja izmisis. Augs vārguļoja. Droši vien tas skaidri signalizēja par iemeslu, bet Juniors nesaprata viņa valodu. Un, par spīti visiem viņa pūliņiem, šī mazā dzīvība dzisa. Vai tiešām visam, pie kā vērsās viņa mīlestība, bija lemts iet bojā?

Viņš vienojās ar Gudrinieci, iekāpa agraplānā un izlidoja ārpus kupola robežām. Vienkārši tāpat. Lai ar kaut ko nodarbotos un izklaidētos. Lai kaut uz mirkli tiktu vaļā no smagajām domām.

* * *

Ārpus kupola bija klusums un miers. Valdīja tumsa, taču nevis tā violetā puskrēsla, kas bija Junioru sagaidījusi, viņam atlidojot uz planētu, bet blīva, melna tumsa, kāda mēdz būt jauna mēness naktī uz Zemes. Debess bija zvaigžņu pilna. Droši vien vajadzēja padomāt par to, kāpēc viena tumsa ir nomainījusi otru un aprimis arī or- kāns — nebija pat ne mazākā vējiņa. Juniors par to pārliecinājās, nosēdinājis mašīnu dažus kilometrus no kupola. Vajadzēja palauzīt galvu arī par to, no kurienes radušās zvaigznes un kāpēc to nebija agrāk. Bet Junioram pašlaik negribējās domāt par to, kas tieši neattiecās uz šodienu, uz viņa stādiņu un uz to, kas stādiņam draudēja.

Tāpēc, nolaidies un skafandrā izgājis no agraplāna, Juniors palūkojās zvaigznēs un tikai nodomāja, ka, būtu tās bijušas savas, dzimtā izplatījuma zvaigznes, tad, saņēmis spēkus, viņš pamēģinātu ar paralauku izsaukt tēvu, un vecais jau nu noteikti noskaidrotu, kur Juniors pieļāvis kļūdu un kā tā jāizlabo. Ja vien tās būtu savas zvaigznes…

Pagaidi! — Juniors, pārtraucis savu spriedelēšanu, pats sev teica. Kas tad tās ir par zvaigznēm? Vai tad tu esi aizmirsis, kā tās izskatās? Tās jau arī ir mūsējās! Vai nu es jau tiktāl piederu izplatījumam, ka sāku citādi redzēt, vai arī…

Kas — «vai arī», viņš nepaguva izdomāt. Jo pēkšņi vāji iedžinkstējās ausis, un Juniors izjuta pazīstamu apziņas sašķelšanās sajūtu, kad līdzās tam, ko viņš darīja pats, smadzenēs radās arī kaut kas cits no ārpasaules, kas visbiežāk tika formulēts vārdos, dažkārt izpaudās sajūtās, kas tomēr saturēja jaunu informāciju. Tieši tā izpaužas para- lauka iespaids, iekams jūs uzsākat dialogu. Junioram sāka drebēt kājas, un viņš apsēdās smiltīs, bet pēc tam nogūlās uz muguras, maksimāli atbrīvojoties un vienlaicīgi izjūtot iekšēju spriegumu.

— Tad nu beidzot — viņš uztvēra tēva vārdus. — Pagodināji. Varbūt paskaidrosi, ko tas nozīmē? Mēs jau veselu mēnesi fiksējam tevi mūsu izplatījumā, bet tu sēdi zem kupola, caur kuru kontaktēties tādā attālumā mēs neesam spējīgi. Kas ar tevi noticis?

— Man nebija pat nojēgas, ka atrodos mūsu izplatījumā, — atbildēja Juniors. — Es veicu piespiedu nosēšanos virstelpā. Tas ir ļoti labi, ka mēs varam aprunāties.

— Es ceru, — sacīja tēvs, — jo arī man tas sagādā gandarījumu. Ja tu pastāstīsi, kas noticis, es būšu vēl apmierinātāks. Vai mēs varam tev palīdzēt?

— Tu vari.

— Priecājos. Kādā veidā?

— Iedomājies, ka tev ir saslimis augs …

— Kāds?

— Velns viņu zina. Es taču neesmu botāniķis. Vienkāršs augs. Stiebriņš un divas lapiņas …

— Izsmeļoši. Kas tam kait?

Juniors paskaidroja. Tēvs teica:

— Ja tevi turētu tādā diētā; tad tev ne tikai lapiņas vien, bet arī sakne nodzeltētu. Gaisma, ūdens — tas ir lieliski, bet viņam jau tajās sterilajās smiltīs nav ko ēst! Labi vēl, ka tas ir tik ilgi noturējies. Viņam nepieciešams minerālmēslojums. Zinu, ka tev tāds nav. Tas nekas. Jūs abi ar Gudrinieci izgatavosit. Klausies …

Dzirdamība bija vāja, bet skaidra. Juniors noklausījās īsu lekciju. Pateicās. Tēvs sacīja:

— Redzu, ka tavs pasaules uzskats ir mazliet mainījies.

— Jā, — Juniors īsi atbildēja.

— Priecājos. Tagad jautājums tev. Tikai nebrīnies. Tilpnē, kur samontēts Georga Kombinators… Tev tur nāksies ieiet… Vienā no «Anakola» kabīnēm …