Treršā pakāpe

— Vienkārši. Minimāls kupols — gaiss, ūdens, vienkāršs regulācijas automāts. Bāka — lai pēcāk nenāktos ilgi meklēt planētu. Gudriniece ieteiks, kuru energobloku labāk un vieglāk demontēt, lai pēc tam savāktu kopā uz planētas visa energobarošanai. Stādiņš izdzīvos … Iespējams, ka tas tevi sagaidīs jau kā kociņš. Tomēr, dēis, beigsim saruna, esmu piekusis. Vairs nav spēka.

— Piedod, tēt. Es vienkārši nezināju, ka esmu nokļuvis mūsu izplatījumā. Līdz šim brīdim nesaprotu, kā tas noticis.

— Jā, dīvaini. Varbūt ar laiku arī tas noskaidrosies.

* * *

Pagāja trīs dienas, kamēr viņiem ar Gudrinieci pēc Seniora receptes izdevās izveidot tādu kombināciju, ka tās kontrolanalīzes laikā sēne neatrada kur piesieties. Juniors ar saņemto pulveri uzmanīgi nokaisīja smiltis ap augu, kas jau bija noliecis galviņu. Aplēja ar ūdeni. Soli atkāpās.

— Ceru, mazuli, ka tas tev patiks, — viņš teica augam.

— Jā, — aiz muguras kāds nosacīja, — to tu izdarīji laikus. Tagad tas atspirgs.

Juniors asi pagriezās.

Smiltīs sēdēja cilvēks. Vai cilvēks? Jā, neapšaubāmi. Un tomēr… Nē, protams, — cilvēks. Taču — ne mūsējais. Ne no mūsu ģints. Ne no mūsu planētas. Kas viņš varēja būt? Juniors gandrīz vai uzdeva šo jautājumu, bet laikus aprāvās un pats pasmaidīja par to naivitāti, ar kādu jautājums būtu izskanējis. Tas ir skaidrs, ka uz šīs planētas cilvēku nav, te vispār nav dzīvības. Pagaidām. Pat ja uz planētas būtu cilvēki — kas gan no viņiem varētu pārvarēt kupola necaurlaidīgās, neredzamās bruņas, kas tāpēc nebija mazāk varena, — kas gan varētu pienākt klāt bez apbrīna, bailēm vai naidīguma un ieklausīties Juniora domās? Nē, tas varēja būt tikai tas, ar ko Juniors kādreiz cerēja satikties.

— Sveicināts, Kurjer! — viņš teica.

— Jā, — cilvēks nopietni atbildēja, — jūs nez kāpēc mani tā saucat, lai gan pareizāk būtu mani uzskatīt par emisāru.

— Es domāju, man ilgi nāksies jūs meklēt.

— Nē, jūs visi nez kāpēc aplam uztverat stāvokli. Mūs nevajag meklēt, jo tas ir bezjēdzīgi. Jūs varat tikai vai nu būt gatavi tikties ar mums, vai arī nebūt. Jo mēs paši atnākam. Kā es pašlaik.

— Vai tu nolēmi, ka mēs tagad esam gatavi?

— Jūs visi kopā — vēl ne. Tu — esi gatavs. Jo tu esi daudz ko zaudējis — un sapratis un daudz arī ieguvis. Tu esi apjēdzis, ka tas viss, — Emisārs pamāja uz kuģa pusi, — ne tuvu nav pats galvenais. — Viņš uzlika roku uz sirds. — Lūk … — Norādīja ūz stiebriņu. — Un tas… Bet tu jau zini pats. Es dzirdēju, ko tu šeit runāji, kad ar to satikies.

— Vai jūs sen jau mani novērojat?

— Diemžēl nē. Citādi mēs daudz ko būtu paguvuši novērst. Mēs nepaguvām. Tikai tavas bēdas izrādījās tik spēcīgs signāls, ka mēs nevarējām to palaist garām. Bet tu esi sapratis, ka nekas nevar aizstāt dzīvību, lai ari tā liktos tev niecīga, nederīga un nevajadzīga… Tu esi sapratis, ka var rīkoties tikai ar to, ko esi pats izveidojis ar savām rokām, — bet ne vairāk! Un tu sāc saprast, ka daudz grūtāk ir koku izaudzēt nekā nocirst, ka nekāda cirsma pasauli nerada, vienalga, vai cērt kokus vai cilvēkus. Pasaule rodas tikai tad, kad ar prieku stāda kokus un dzemdē bērnus.

— Jā, — piekrita Juniors, — to es laikam esmu sapratis.

— Vai vēlies vēl kaut ko pavaicāt?

— Nē… ja nu… kā es esmu nokļuvis savā izplatījumā? Es no pieredzes zinu, ka pat speciāli iekārtotam kuģim tas nav tik vienkārši.

— Saprotams. Vai tiešām tu domā, ka, ja saprāta radītais ir spējīgs veikt tādu pāreju, vai tad dabā, kur netrūkst ne līdzekļu, ne pacietības, — kaut kas līdzīgs nav radies daudz agrāk? Tu nejauši nosēdies uz klejojošas planētas; pēc jūsu laika rēķina reizi vairākos gadu desmitos tā pāriet no viena izplatījuma citā, vai teiksim tā — viņa piedzimst citā izplatījumā. Šīs dzemdības ir mokošs process — tu pats biji tām liecinieks. Kad sākas pāreja caur izplatījumu robežu, planēta zaudē pusi no savas atmosfēras …

— Melnā siena, — saprata Juniors.

— Jā, tā tas laikam izskatās. Plaisā virsma, mainās reljefs, daudz kas notiek šajos periodos. Tāpēc dzīvībai ir ļoti grūti uz planētas nostiprināties. Mums ir zināmas vairākas tādas planētas, tās visas ir nedzīvas. Jo lielāks gods — ķerties pie tāda uzdevuma un, pat ja neizdodas to atrisināt, tad vismaz pierādīt tiem, kas tev sekos, ka atrisinājums principā ir iespējams. Ja vien tu nepārdomāsi.

— Es nepārdomāšu, — sacīja Juniors. — Tikai uz īsu laiku aizlidošu uz Zemi. Tāpēc vispirms vajag nodrošināt mazuli. — Viņš pamāja uz augu. — Vai zini, es pēkšņi sāku ticēt, ka tas aug no sēklām, kuras mēs ar Zoju stādījām. Pēc tam sapratu, ka nav. Tie laukumiņi palika visbriesmīgākajās stundās ārpus kupola, un tos droši vien aiznesa vētra.

— Taču tie nepazudīs un, iespējams, lai arī ilgus gadus, bet gaidīs tevi. Kas attiecas uz tavu stādiņu, tad es to varētu pieskatīt tavā prombūtnē. Es negribu, lai tu dalītos ar mani nopelnos un… mīlestībā. Tajā, ko tu pret viņu jūti un ko viņš jūt pret tevi.

— Viņš?

— Kas gan tur neparasts? Viņš ir dzīvs! Bet mīlestība piemīt dzīvībai un ne tikai tās saprātīgajām formām vien … Par ko tu aizdomājies?