Treršā pakāpe

— Tēt, tur nekā nav, — Juniors viņu pārtrauca. — Tur nav neviena. Zoja guļ reanimatorā. Ne tāpēc, ka vēl ir kāda cerība. Vienkārši es nezinu, kur vēl varētu novietot…

— Kā tas notika?

— Nē, tēt. Tu pasaki man: kā tas varēja notikt? Lai normāla, dzīva, brīnišķīga sieviete (pēdējos vārdus viņš nemaz negribēja izrunāt — tie izrāvās paši no sevis)… pret savu gribu nokļūtu uz kuģa, tiktu iemidzināta, pie kam man tas nebija zināms… Vai tad mēs būtu atgriezušies viduslaikos vai kaut kādā piecpadsmitajā—divdesmitajā gadsimtā?

— Atbildēt ir vienkārši, lai arī smagi, — viņš saklausīja Senioru. — Georgs … Viegli ir noteikt, kur beidzas viduvējība un sākas neprāts. Eet kas ņemsies precīzi norobežot ģeniālu ideju no ārprātīgas? Cik reižu tās abas nav tikušas jauktas. Būtība ir tāda: Georgs pārāk daudz strādāja pie cilvēka kombinēšanas problēmas. Visiem bija zināms, ko viņš grib panākt. Viņš mēģināja reizi, trešo, divdesmito — izdevās fiziski precīzas kopijas, bet cilvēka

Iespējams, ka process nebeidzas pat atomārā līmenī… Taču viņam likās — viss teju, teju izdosies, darbam nepieciešamas tikai dažas absolūti mierīgas nedēļas, lai varētu atrast trūkstošo posmu. Bet šāda miera viņam nebija. Viņam traucēja. Tu jau vari iedomāties — kas?

— Zoja.

— Pat ne tik daudz viņa, cik domas par to, bailes par viņu attiecībām, par nākotni…

-— Viņa stāstīja.

— Viņš nespēja izdarīt to, ko, iespējams, viņa vietā būtu izdarījis cits: nosūtīt Zoju uz kādu mēnesi izklaidēties patīkamā sabiedrībā kaut kur uz Okeāniju vai citur. Domas par Zoju, greizsirdība nedotu viņam iespēju mierīgi pavadīt pat dažas stundas, kur nu vēl nedēļas.

— Un viņš …

— Georgam likās — viņš ir atradis lielisku izeju: izslēgt Zoju uz dažām nedēļām no dzīves un bez jebkādām bažām par viņu strādāt. Viņš zināja, ka ar tevi nekad nekas nenotiks. Mēs gan sapratām, ka avārija var gadīties pat superpilotam — visbiežāk ne jau viņa vainas dēļ, jo tehnika ir nejūtīga un tāpēc tai nedrīkst uzticēties līdz galam. Aizsūtījis Zoju prom, Georgs ar mierīgu sirdi iedziļinājās darbā — un saprata, ka šāds uzdevums pirmām kārtām atrodas zem morāles «tabu», bet ne tikai tās vien.

— Kā tu zini visus sīkumus?

— No Georga. Kad tu nozudi un pēc dažām nedēļām visi nolēma, ka kuģis gājis bojā, Georgs neizturēja. Viņš saprata, ka pats nolēmis Zoju nāvei.

— Tā arī notika. Ja viņš būtu devis man vismazāko mājienu …

— Ja viņš būtu to paredzējis! Jā, viņš atnāca pie manis, jo uz kuģa tuvinieks bija vienīgi man. Un arī viņam, bet par to zināja tikai viņš pats. Ja agrāk uz jautājumu, kur atrodas viņa sieva, Georgs varēja pārākuma sajūtā atbildēt ar noslēpumainu smīnu, tad pašlaik tas jau bija pāri viņa spēkiem.

— Tev viņu vajadzēja nomierināt. Pateikt, ka es tik viegli nevaru aiziet bojā …

— Tā vai citādi, bet Zoja būtu mirusi: viņa varēja tikai noteiktu laiku atrasties «Anakola» kabīnē, un šis laiks bija pagājis. Georgs ilgi ar mani runāja. Nepateicīgs pienākums — uzklausīt pirmsnāves grēksūdzi no cilvēka, kas cietis divkāršu katastrofu…

— Es tā ari domāju, — Juniors lēni noteica, un viņa vārdi, skaļruņu pārveidoti paralauka impulsos, acumirkli pārvarēja neiedomājamu attālumu, lai skaidri noskanētu Seniora apziņā.

— Viņam jebkurā gadījumā tā bija labākā izeja. Pat ja Zoja būtu palikusi. Viņa …

— Es saprotu, — viņš izdzirdēja. — Droši vien neviens no jums nav vainīgs. Katrā ziņā — ne jau nu viņa.

— Es netaisnojos. Ja es būtu vismaz zinājis, ka viņa eksperimenti ar cilvēkiem …

— To nezināja neviens. Būdams pārliecināts, ka nokļūs izmēģinājumu vietā ātrāk par tevi — jo viņam, tāpat kā visai komisijai, vajadzēja lidot tieši, bet tev bija jāveic montāžas mēģinājumi pie pārejas līdztelpā —, Georgs cerēja satikt sievu jau tur un, izmantodams tādu nedaudz ekstravagantu viņas ierašanās veidu, atzīties savā sakāvē, pārvērzdams to jokā: šis ir, tā teiktf pagaidām vienīgais ceļš, kāds viņam ir zināms. Kā tu zini, viņš bija ļoti godkārīgs.

— Labi. Beigsim par to runāt.

— Kad tu posīsies mājup?

— Nezinu. Izaugs mans stādiņš …

— Vai tagad tu saproti?

— Atvaino mani par muļķībām, ko es tev agrāk esmu sarunājis … un ko neesmu runājis, bet domājis.

— Tev tiek piedots. Esmu ar mieru — steigties laikam nav vērts… ja vien nav kādu cerību attiecībā uz Zoju.

— Gudriniece saka …

— Gudriniece vēl nav planētas galvenais mediķis. Es domāju par Zemi. Kas attiecas uz mani, tad es tev dotu padomu…

— Aizvest augu sev līdzi? Kāda jēga tad …

— Nē, dēls. Nekādā gadījumā. Viņa vieta, iespējams — arī tava, ir tur. Taču šurp ir jānogādā vismaz Zoja. Lai arī neko nevar izdarīt, taču jāguļ viņai ir šeit. Nevajag sākt planētas vēsturi ar kapiem. Labāk — ar jaunu dzīvību, pat arī ar tādu: stiebriņš un divas lapas.

— Kā man to atstāt?