— Sāp? — Krajuhins līdzjūtīgi apjautājās.
Jurkovskis tikai nikni saviebās. Uz mašīnas noklaudzēja zābaki, un lūkā ielēca Dauge.
— Izpildīts, Nikolaj Zaharovič, — viņš sacīja.
— Braucam.
Bikovs uzlika pirkstus uz taustiņiem. Tad padomājis rioklakšķināja dažus slēdžus, ieslēdza dzinēju un atgāja no pults. «Mazulītis» viegli uzsāka gaitu.
— Uz kurieni tad tu? — Dauge bažīgi un reizē ziņkāri jautāja. — Bet kas vadīs?
— Automātiskais vadītājs, — Bikovs vainīgi atsaucās. — Es neatminos atpakaļceļu, bet jūs neuztraucieties! Te taču ir elektronu ierīce. «Mazulītis» ies pēc žirokompasa.
Kādu laiku viņi brauca klusēdami. Mašīna precīzi, tikai ačgārnā kārtībā, izpildīja visas manipulācijas, kādas pirms pusstundas bija veicis Bikovs.
— Vai dozimetrs jums ir līdzi? — Krajuhins jautāja Daugem.
— Jā, Nikolaj Zaharovič. Taču tas nebūs vajadzīgs. Es aizmirsu pateikt, ka tobrīd, kad Bikovs pienāca pie
kameras, ta jau bija aiztaisīta. Tā ka viss beidzies laimīgi.
Krajuhins atviegloti nopūtas.
— Jūs gandrīz iekūlāties lielās nepatikšanās, biedri Bikov, — viņš sacīja, slaucīdams sviedrus no plikās galvas virsas. — Vai jūs maz zināt, kur mēs jūs notvērām?
— Nebūt ne .. . — Bikovs jutās ļoti nelaimīgs.
— Aiz stiepļu žoga apakš zemes atrodas spēcīgs reaktors, kas izstrādā tritiju. Tā ir degviela mūsu «Hiu- sam». Betona tornis, kurā jūs tik nepiesardzīgi ieskatījāties, nav nekas cits kā kamera urāna attīrīšanas procesa atkritumiem. Tieši šodien urāna stieņu komplekts aizgāja uz pārkausēšanu. Ja jūs tur iebāztu degunu . ..
— Tas ir skaidrs pat ezim! — Jurkovskis izteiksmīgi sacīja. — Ja vieta ir nožogota ar dzeloņstieplēm, tad tas nozīmē, ka ieeja tur aizliegta. Bet nē, viņš ar savām kāpurķēdēm lien taisni pāri stieplēm! Viņš, redzat, nevar pabraukt mierīgi garām aizžogojumiem un drošsirdīgi kā lauva ar visu krūti metas tiem virsū!
Tas bija ļoti netaisni, taču Bikovs tikai vainīgi nopūtās.
— Jurkovskis jūs ieraudzīja, kad tuvojāties kamerai, un metās, lai jūs, tā sacīt, atvilktu nost, bet mazliet nokavēja. Atklāti sakot, mēs domājām, ka nelaime jau notikusi.
— Mēs skrējām pa galvu pa kaklu, — Dauge teica. — Es domāju, man sirds pa muti izlēks . . .
Bikovs pagriezās pret Jurkovski un stostīdamies nomurmināja:
— Es .. . man ļoti žēl, tiešām … es negribēju, — un izmisīgi atmeta ar roku. — Velns viņu zina, kā tas gadījās! Saprotiet, es ļoti pārbijos no jums . . .
Jurkovska lūpas savilkās nicinošā smīnā.
Dauge iesmējās:
— Kā viņš to saņēma! Lieliski saņēma! Ak dievs, tā tik bija cīņa!
— Jā, kauties jūs protat labi, — Krajuhins pasmaidīja, — bet turpmāk esiet piesardzīgs. Mūsu darbā neko nedrīkst aizskart kailām rokām un vēl jo vairāk — bez prasīšanas. Šis notikums man atgādināja: vēl šovakar pat Dauge sameklēs jums speciālo tērpu un Iemācīs rīkoties ar to.
— Ak dievs, tas tik bija kautiņš! — Dauge atkārtoja, slaucīdams acis.
Bikovs ātri pārsēdās savā vieta un atvienoja automātisko vadītāju. Priekšā, vieglā miglā tīti, iznira garažas plakanā jumta apveidi.
— Jā, vēl kas, — Krajuhins sacīja. — Jūs un «Mazulīti» vajadzēs pārbaudīt pa īstam. Vai esat sagatavojies?
— Šeit nemaz nevar pārbaudīt pa īstam, — Bikovs nomurmināja, — tundra, visapkārt līdzens kā galds ., «
— Nekas, gan es jums, draudziņ, atradīšu I-lielisku vietu! — Krajuhina zelta zobi pazibēja pustumsā.
UGUNS PARBAUDE
Pavadījis Krajuhinu un ģeologus — viņiem pakaļ atbrauca no pilsētas izsauktā mašīna, — Bikovs norūpējies pakasīja pakausi un atgriezās garāžā. «Mazulītis» stāvēja divus soļus no vārtiem, uz tā slīpajiem sāniem mirguļoja lietus urdziņas.
— Pārbaude! — Bikovs skaļi noteica. — Neko darīt, ja pārbaude, tad pārbaude.
Viņš izvilka no kabatas saņurcītu, ar ziedi notrieptu rokasgrāmatu, pašķirstīja to, nopūtās un ierāpās lūkā. Kā kurš katrs cilvēks, Aleksejs necieta eksāmenus, vienalga, kādā veidā tie arī notiktu. Par lielu netaisnību viņš uzskatīja to, ka niecīgs, nevienam nevajadzīgs sīkums, kuram neviens nekad nepievērš uzmanību, jo praksē tas pilnīgi nenozīmīgs, nostājas vienā plāksnē ar pašām svarīgākajām un visvairāk nepieciešamām zināšanām. Bikovs pats, vadīdams nodarbības, pieturējās pie gluži citas sistēmas. «Kaut arī jūs būtu prāta giganti,» viņš mēdza sacīt, «jums nekad neizdosies paturēt atmiņā visu, kas iespiests grāmatu un tabulu kaudzēs. Tanīs ir gan pats svarīgākais, gan mazāk svarīgais, gan pavisam mazsvarīgais un, beidzot, pavisam nevajadzīgais — tas, kas vai nu, tikko piedzimis, jau paguvis novecot, vai arī šobrīd jau zaudējis nozīmi. Un es, protams, netaisos prasīt, lai jūs zinātu visu, kas ir grāmatās un tabulās. Bet, ja kads, biedri, nezinās to, kas jāzina vispirms, tad gan, lūdzami, nesūkstieties!»