UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

—            «Absolūtais atstarotājs» ir ciets un trausls. Kom­binezonam šis materiāls neder. Silikets ir pietiekami drošs. Piemēram, šorīt mēs — Krajuhins, Volodja un es — veselu stundu nosēdējām šais tērpos atkritumu kamerā.

—    Vai patiesi?

—           Nopietni, Temperatūra ap divsimt grādu, alfa stari, gamma stari un tā tālāk. Bet par spīti visam lie­liski tur. Mazliet tā karstāk gan, protams .. .

Bikovs brīnījās, sizdams sev pa ceļgaliem. Pie dur­vīm pieklauvēja.

Ienāca Krajuhins. Bikovs pastūma viņam krēslu.

—           Nē, sēdēt es nesēdēšu, — Krajuhins sacīja. — Laiks, tā sacīt, atpūsties. Kā ar speciālo tērpu, biedri Bikov? Vai iepazināties?

—    Tieši tā.

—    Pilnīgi iepazinās, — Dauge apstiprināja.

—           Vajadzētu jūs tanī patrenēt, protams, bet nekādi neiznāk, nekādi…

Krajuhins jau bija satvēris durvju rokturi, bet tad atkal palaida vaļā:

—           Pašu galveno aizmirsu. Rītdien, biedri Bikov, no paša rīta ejiet uz garāžu un atgriezieties ar «Mazulīti».

—    Klausos, — Bikovs atbildēja aizsmakušā balsī.

—           Brauksim uz poligonu. Jūs mums parādīsiet, ko- īsti spēj šī mašīna.

—    Klausos.

—    Ar labu nakti…

Krajuhins izgāja. Bikovs nopūtās un an sāka atvadī­ties. Pie durvīm viņš aizturēja Dauges roku savā un klusi sacīja:

—          Es . . . zini. .. dzirdēju, ka tev pienākusi vēstulē. Slikta vēstule.

Dauge klusēja.

—           Es to tāpēc, ka . . . vispār, ja es tev bušu vaja­dzīgs …

—          Ir jau labi… — Dauge skumji pasmaidīja un pa­stūma Alekseju uz durvīm. — Bet tad uzsēdušies gan . . . mierinātāji, kaut jūs velns parautu! .. .

—    Tu nedusmo . . .

—    Nē jau, ne. Staigā vesels.

—    Ar labu nakti.

—           Tu vēl snaudi, draudziņ jaukais? — Dauge dziedā­dams vilka nost Bikovam segu. — Laiks, skaistulīt, ir jāmostas!

—           Netraucē! — Bikovs norūca un pagriezās pret sienu, saldi čāpstinādams ar lūpām un pievilkdams ce­ļus pie zoda.

—           Vai atceries — vakar? — putenis plosījās . .. bet tagad — jau pulkstenis septiņi un lejā tevi gaida mašīna.

—    Nē . . . Ko? Pie velna!

Dauge tikko paguva pamesties sāņus. Bikovs vienā lēcienā bija pie krēsla un tvēra pēc apģērba.

—    Pag, Aleksej, bet kur tad rīta rosme?

—    Atlikt! Kāds laiks?

Dauge pacēla aizkaru:

—           Burvīgs! Neviena paša mākonīša. Tev veicas, Aleksej. Bet tiks gan tev no Jermakova!

—    Par ko? — Bikovs jautāja, pogādams kreklu.

—    Par to, ka aizej bez rīta rosmes.

—    Nekas, lai tiek. Nu, es skriešu.

—    Bet brokastis?

—    Vēlāk, vēlāk . ..

—           Padzeries kaut vai pienu ar maizi, jocīgais! Citādi Jermakovs neatļaus- tev piedalīties pārbaudē.

—    Ak tu velns .. .

Ēdamzālē Bikovs steigšus norija krūzi piena, iebāza kabatā dažus rupjmaizes sausiņus un metās uz durvīm.

—    Laimīgu ceļu! — Dauge, sabāzis rokas kabatās, no­skatījās no lieveņa pakaļ mašīnai, nožāvājās un iegāja atkal iekšā.

Bikovam par brīnumu milzīgā «Mazulīša» parādīšanās pilsētas ielās neradīja iedzīvotājos sevišķu interesi. Ga­rāmgājēji samērā vienaldzīgi atskatījās uz transportieri, paretam apstājās, lai aplūkotu to uzmanīgāk, un tas ari viss. Kā varēja nojaust, tehnikas jaunumi šeit nebija retums. Bikovs apturēja «Mazulīti» viesnīcas priekšā un gāja paziņot par savu ierašanos Krajuhinam. Gaitenī viņš sastapās ar Jermakovu.

—    Atbraucāt? Ļoti labi… — Komandiera pelēkās, vērīgās acis uzmanīgi nomērīja inženieri no galvas līdz kājām. — Nav labi, ka jūs pārkāpjat režīmu.

—    Es…

—    Vislabākajos nolūkos, saprotu. Taču pēc pusotras, divām stundām jums būs jāpārcieš ļoti liela slodze un šīsdienas pārkāpums var dārgi maksāt. .. Un ne tikai jums vienam.

Brīdi klusējis, viņš piemetināja:

—    Ja jums nebūtu tik lieliska veselība, es pastāvētu uz to, ka pārbaudījuma brauciens jāatliek.

—    Tas vairs neatkārtosies, — Bikovs nomurmināja.

—    Es ceru. Kosmonauta režīmu sastādījuši mūsu ze­mes labākie ārsti, un katrs pieredzējis cilvēks jums va­rētu minēt desmitiem piemēru, cik bēdīgas sekas izraisī­jis dažkārt pavisam niecīgs režīma pārkāpums. Ja jūs būtu pilots, šī diena būtu arī jūsu pēdējā diena ekspedī­cijā. Par laimi, jūs neesat pilots. Ieņemiet desmit tabletes tonīna. Bet tagad iesim, mūs gaida.

Augšā, Krajuhina kabinetā, bija sapulcējusies visa «Hiusa» komanda. Bija arī divi Bikovam nepazīstami cilvēki — pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētājs un pil­sētas partijas komitejas sekretārs. Pēc tā, ar kādu god­bijību abi sarunājās ar Krajuhinu, bija redzams, ka SPSVK priekšsēdētāja vietniekam pilsētā ir milzīga au­toritāte.

—    Nezaudēsim laiku, biedri, — Krajuhins iesāka, tikko Bikovs bija paguvis sasveicināties ar visiem un apsēsties kaktiņā. — Aleksej Petrovič, jums šodien ir

galvenā loma. Lūdzu, tā sacīt, iznāciet uz skatuves. Lū­dzam …

Bikovs pienāca pie galda_un nostājās blakus Kraju- hinam. Sekretārs un priekšsēdētājs viņam draudzīgi uz­smaidīja, Dauge pamirkšķināja ar aci. Uz galda bija izklāta liela mēroga karte.