UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

Šo sistēmu no vispedantiskāko priekšnieku uzbruku­miem glāba Bikova — labākā transporta mehānismu speciālistā autoritāte. Taču tā bija tur, Gobi tuksnesi, bet kā būs šeit? Šoreiz pārbaudījums būs jāiztur viņam pašam. Tiesa gan, Krajuhins neatgādina burta kalpu un formālistu, bet kas var pateikt, kurp raugās viņa mazās, aiz milzīgām, tumšām brillēm aizslēptās ačeles? Bikovs vēl un vēlreiz šķirstīja sadriskāto rokasgrāmatu, it īpaši to daļu, kas attiecās uz visāda veida avārijām un re­montu lauka apstākļos. Tad viņš novilka jaku, uzģērba kombinezonu un nolaidās dzinēja nodalījumā.

Viesnīcā Bikovs atgriezās vēlu, noguris, bet apmieri­nāts un gandrīz pilnīgi mierīgs. Ēdamzālē neviena vairs neredzēja. Pavakariņojis (pamatīgi, bez liekas steigas) Bikovs devās meklēt Daugi. Otrā stāva gaitenī, uz ko vērās visu kosmonautu istabu durvis, viņš apstājās. Kā­das istabas durvis bija tikai pievērtas, un varēja dzirdēt Jurkovski skanīgā balsī deklamējam Bagrieķa dzejas:

… Kā svilpos gan vēji,

Kad garām trauks spēji, Kā citu pēc cita

Trieks viļņus bez mitas, Lai šuvēs skrapst kniedes, Lai masti sāk dziedāt, Brāzmaini dziedāt. Vareni dziedāt! [1]

Bikovs ieskatījās istabā. Jurkovskis pidžamā un rīta- kurpēs zvilnēja uz dīvāna, rokas aizlicis aiz pakauša un pavērsis seju pret logu. Blakus sēdēja Krutikovs sa­kumpis, sūkdams īsu, tukšu pīpīti. Pie galda krēslā šū­pojās Bogdans Spicins un smaidīja savām, vienīgi viņam zināmām domām. Ne Dauges, ne Krajuhina, ne Jerma­kova istabā nebija.

… Tad mutuļo dzīslās,

Pār malām trauc, Mana jaunība trakā, Kam māju nav!

Lai cilvēkiem asinīs

Iedegas zvaigznes, Un visumam pretī

Kā bultas tās aiznes …

Tās bija brīnišķīgas vārsmas. Turklāt «švauksts» skan­dēja apbrīnojami labi. Kaut kas trauksmains un aicinošs skanēja viņa dziļajā, apvaldīta spēka un satraukuma pil­najā balsī, un Bikovs nevilšus nodomāja, ka šis bezbai­līgais skaistulis droši vien līdzīgs autoram, kura vār­smās viņš pašreiz skandē. Viņš tāpat ir nemierīgs un kaislīgs, tāpat gatavs bez nožēlām ziedot visu savu dzīvi lielajam un neparastajam. Tādas pašas domas, šķiet, iešāvās galvā arī Krutikovam: viņš pēkšņi izņēma pīpi no mutes un vērīgi palūkojās uz Jurkovski, it ka gribēdams par kaut ko pārliecināties. Vienīgi Spicins tāpat kā līdz šim lēni šūpojās un smaidīja puspievērtām acīm.

… Un dziedāt aiz prieka

Par plašumu sūro: «Ai Melnā jūra,

Ai varenā jūra! …»

Jurkovskis apklusa. Bikovs atkāpās no durvīm un de­vās tālāk. Dauges istaba bija tukša. Uz gultas gulēja tērps, ko Georgs droši vien bija izmeklējis savam drau­gam. Vakarblāzmas sārtā zaiga laistījās lodveida ķive­res pulētajā virsmā. Bikovs taisījās jau iet, te piepeši viņa uzmanību saistīja fotoattēls uz galda. Fotogrāfija Bikovam bija pazīstama: skaista sieviete ar skumju seju, zilā, ciešā kleitā.

«Maša Jurkovska,» atcerējās Bikovs. Viņš nopūtās.

Nabaga Georgs! Redz, cik tālu tevi novedusi mīles­tība .. . Pat tu, labais un jautrais, kas jokoji un smējies visdrūmākajos brīžos . . . pat šobrīd, dažas dienas pirms starta neizpētītā tālumā, tu nespēj aizmirst viņu .. .

—     Un tieši tagad — tas ir pats riebīgākais! — aiz sie­nas pēkšņi nodārdēja Jurkovska balss. — Atsūtīt šādu vēstuli tieši tagad .. . Nepūlies mani nomierināt, žēlsir- dīgis b-brālis, dievgotiņa! Viņa ir īsta draņķe, nekas vairāk! . . .

—          Neiedrošinies! (Bikovs sākumā nesaprata, kas ir šis kliedzējs.) Neiedrošinies tā par viņu runāt! Galu galā tā nav tava darīšana!

—     Nē, tā ir arī mana! Un ne jau tādēļ, ka viņa ir mana māsa. Tas skar visus — ir Krajuhinu, ir visus mūsu zēnus, to skaitā arī tavu tuksneša sarkanģīmi. Tur, uz kurieni mēs ejam, mūsu visu dzīvības būs atkarīgas no katra. Mums jābūt pilnīgi drošiem citam par citu, bet tagad es sāku šaubīties: vai šādā stāvoklī tev nepie­trūks vajadzīgās izturības un gribas dzīvot? Vai uz tevi, Georg Dauge, varēs paļauties?

—    Rāmāk, Volodja, rāmāk!

—     Kāpēc rāmāk… Vai tad tu tiešām neesi izpratis viņu, manu burvīgo māsiņu, ko? Viņa taču nav cilvēks, viņa ir dzeguze! Jā, jā, dzeguze! Tik vien ir kā glītais purniņš, vairāk nekā! Vai mazums citu sieviešu? Uzti­cīgu, mīlošu, gudru … Ko tu līpi viņai klāt?

Bikovs uz pirkstgaliem aizlavījās līdz istabai un cieši jo cieši aizvēra durvis. Bija maz ticams, ka Dauge vēl šodien sāks noņemties ar speciālo tērpu, turklāt arī Bi­kovam pašam prāts tagad nemaz uz to nenesās. Vaja­dzēja daudz ko pārdomāt.

Viņš izģērbās, atlaidās gultā un aizvēra acis. Labā­kais, šķiet, būtu mēģināt aizmigt. Bikovs piecēlās, lai nolaistu aizkaru, bet tai brīdī ienāca Dauge. Viņš bija tāds pats kā vienmēr — mazliet izspūris, kaklasaite no­šķiebušies uz sāniem. Bikovs apsēdās un pavērās viņā.

—    Jau apgūlies? — vaicāja Dauge. — Bet kas ar tērpu? Ko tu tā uz mani skaties, Aleksej? Vai kaut kas nav kārtībā?

Viņš pacēla roku pie sejas, tad paskatījās sev uz krūtīm.

—    Nē, nekas … Es tāpat vien, — Bikovs ar mokām izrunāja. — Es domāju, ka jau vēlu . ..