UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

—           Pārbaudījumi notiks šinī kvadrāta … — Kraju­hina pirksts aprakstīja apli kartes ziemeļaustrumu stūrī. — Cik no šejienes līdz tai vietai?

Bikovs noliecās:

—    Kilometri piecdesmit.

.— Pareizi. Cik «Mazulītim» vajadzēs . . <

*— Kādas trīsdesmit vai četrdesmit minūtes .. .

—           Lieliski. Norādītajā rajonā pašlaik atrodas daudz dažādu mākslīgā ceļā izveidotu formāciju, uz kartes tās … hm … nav atzīmētas. Jūsu uzdevums: aizvest mūs visus uz šo te augstienīti, no kuras mēs vērosim braucienu, pēc tam jūs šķērsosiet rajonu taisnā līnijā no dienvidiem uz ziemeļiem un tad atgriezīsieties gar šo strautiņu atpakaļ uz augstieni. Uzdevums skaidrs?

—    Skaidrs.

—           Brīdinu: ceļā jums var gadīties daždažādi pārstei­gumi. Katrā ziņā par vienu es galvoju . . . Vai cilvēki uz turieni aizsūtīti? — viņš griezās pie pilsētas izpild­komitejas priekšsēdētāja.

Uzrunātais apstiprinoši pamāja.

—           Vispār — pārbaudījums ir nopietns. Ar jums kopā brauks biedrs Jermakovs. Esiet uzmanīgs. Drosme un uzmanība! Bez liekas, tā sacīt, trakgalvības.

—    Klausos!

—    No manas puses viss. Vai ir jautājumi?

—    Nebūt nav.

—    Kur jūsu tērps?

—    Tūlīt paņemšu, Nikolaj Zaharovič.

—           Ņemiet ātri un nāciet. Mēs tikmēr sasēdīsimies mašīnā.

Pēc stundas ceturkšņa «Mazulītis» atradās jau aiz pau­guru ziemeļu grēdas un Bikovs pirmo reizi ieraudzīja kosmodromu. Arī te pletās tā pati vienmuļā tundra, līdzena kā galds, ar retiem, sarainiem pauguriņiem. Tikai vietumis līdzenumā rēgojās apaļi un zvaigžņvei­dīgi, rūsgani plankumi, kur neauga ne zāles stiebriņš. Bikovs novirzīja «Mazulīti» uz vienu šādu laukumu. Uz dažām sekundēm mīksto šļakstoņu zem kāpurķēdēm no­mainīja dobja, sīka rīboņa, it kā pa akmeņu bruģi vel­tos dzelzs tvertne.

—    Šeit nosēdās raķetes, — paskaidroja Dauge, ieņē­mis vietu Aleksejam aiz muguras.

—    Bet tas?

Pa kreisi aizstiepās sarūsējušas sliedes, pazibēja dze­loņstiepļu atliekas, sašķiebies stabs ar baltu skārda trij­stūri, uz kura bija uzrakstīts «IR». Aiz stieplēm Bikovs paguva ievērot kaut ko līdzīgu plašai būvbedrei, kas bija pilna ar brūnu, drupatainu masu.

—    No šejienes pirms pieciem gadiem startēja «Ugunspūķis», — Dauge noteica. — Kā redzi, starta vietu nožogoja, jo pamatne saķepa radioaktīvajos izde­džos. «IR» nozīmē «viens rentgens».

—    To es, protams, zinu, — Bikovs norūca.

«Mazulītis» traucās pa tundru, apbraukdams ledāja

sanestus laukakmeņus, ātri izskriedams cauri sekliem, dūksnainiem ezeriņiem. Kad attālumu skaitītājs rādīja trīsdesmit kilometrus, Jermakovs lūdza vadītāju palaist viņu savā vietā. Bikovs iegāja kabīnē. Visas lūkas bija līdz galam vaļā. Pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētājs strīdējās par kaut ko ar Krutikovu, pilsētas komitejas sekretārs bez redzamas intereses klausījās viņos. Kra­juhins snauda, atbalstījies pret mīksto, poraino sienas se­gumu. Jurkovskis un Spicins sēdēja ārpusē, kājas ielai­duši lūkās. Bikovs ieskatījās motora nodalījumā, paklau­sījās, paskatījās un tad apsēdās blakus Jermakovam.

Dzinēja rūkoņa asi pastiprinājās. «Mazulītis» mazliet palēninātā gaitā rāpās stāvā nogāzē.

—    Esam klāt, — sacīja Krajuhins.

Mašīna pēdējo reizi ierēcās, strauji pagriezās un ap­stājās. Visi izķāpa ārā. Bikovs iznāca pēdējais. Viņi atradās augsta paugura virsotnē, kas bija apaugusi ar asu, pelēku zāli. Savāda aina atklājās Bikova acu priekšā, kad viņš paskatījās lejup. Līdzenums bija bei­dzies. Tālāk uz ziemeļiem līdz pašam apvārsnim stiepās mežonīgs akmens bluķu un stāvus saslējušos, biezu slāņu sablīvējums. Plašas, lauzītu vaļņu apjoztas piltuves, gan­drīz pilnīgi stāva, sarkanīga, robaina siena, kas stiepās pāri šim haosam, nelīdzenas granīta šķembu kaudzes un atkal piltuves, sienas un akmeņu krāvumi…

—    Tā, — Krajuhina balss atskanēja Bikovam aiz mu­guras, — man šķiet, šis iecirknis, tā sacīt, būs jūsu meis­tarības un mūsu «Mazulīša» lielisko īpašību cienīgs. Kā jums šķiet, Aleksej Petrovič?

—    Lieliski! — Bikovs cieši paskatījās melnajos stik­los, kas sedza Krajuhina acis. — Man tas pa prātam. Atļausiet sākt?

—    Šeit komandē Jermakovs. Lūdzu, griezieties pie viņa.

«Ar to tu mani neiebiedēsi,» Bikovs nodomāja pie se­vis un griezās pie Jermakova, kurš stāvēja uz «Mazu­līša» kāpurķēdes ar tālskati rokā.

—    Atļausiet sākt, Anatolij Borisovič?

Jermakovs pamāja un viegli nolēca zemē.

—    Apvelciet speciālo tērpu, — viņš teica un klusākā balsī piemetināja: — Un neuztraucieties, mierīgāk . . .

Bikovs paraustīja plecus un lācīgi sāka rāpties ma­šīnā. Dauge paspēra soli uz viņa pusi, bet tad apstājās un lēni atgāja sāņus. Jurkovskis stāvēja malā un svil­podams skatījās te lejup, te uz transportiera pusi. Kra­juhins, notupies uz pirkstgaliem pie zemē izklātās kar­tes, moži sarunājās ar «pilsētas tēviem». Mihails Anto- novičs un Spicins klusēdami darbojās pie niecīga radio­aparāta.

—    Ieslēdziet mikrofonu un nolaidiet ķiveri, — Jerma­kovs sacīja, nosēzdamies blakus Bikovam.