UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

—           Stacijā cauru nakti strādāja, centās salabot. Var­būt vēl salabos? — Dauge atkal pameta skatienu uz Krajuhina pusi.

—           Ļahovam tas ir pilnīgi vienalga, — pēkšņi sarunā iejaucās Bogdans Spicins. — Ļahovs nosēdinās kuģi tieši poligona centrā, vadoties tikai no bāzes bākām.

—    Vai patiešām? — Krutikovs samiedza acis.

—           Ļahovs nosēdīsies precīzi poligona centrā, — Spicins atkārtoja un saknieba lūpas, rādīdams, ka šī strīda turpināšanu uzskata par gluži lieku.

Jurkovskis nokāsējies ieminējās:

—           Zēl Zaičika. īstenībā vajadzētu sodīt nevis viņu, bet dažu labu augstāku.

—           Katrs dabūs savu! — Krajuhins norūca, nepagrie­zies atpakaļ. — Nevienu neaizmirsīsim. Bet Zaičenko dabūs pats pirmais.

—    Poligona priekšnieks …

—           Es sacīju, — Krajuhins beidzot pagriezās un paska­tījās uz Jurkovski, — visi dabūs . . . katrs pēc saviem nopelniem, tieši tā. Bet jūs, Vladimir Sergejevič, liekas, esat piemirsis, ka mēs Zaičenko pilnīgi uzticējāmies.

Tas, acīm redzot, bija ļoti nozīmīgs arguments, jo Jur­kovskis pat nemēģināja kaut ko iebilst. Neviens vairs neteica ne vārda.

Mašīna nogriezās un traucās pa plašu, betonētu lauku gar starta ierīcēm. Labajā pusē stiepās būves — zemas, platas, bez priekšējām sienām un it kā kalnu pakājei pielipušas, bet virs tām slējās augstsprieguma līnijas režģotie masti un kaut kādi pelēki kupolveida torņi.

—    Patvertnes, — Spicins nomurmināja.

—    Kurp mēs braucam, Bogdan?

—    Pie kaponieriem. Vērosim «Hiusa» nosēšanos.

Viņi izbrauca uz šauras, taisnas šosejas. Lietus pie­ņēmās, mašīnas logus apšļāca ūdens straumes, pa asfaltu lēkāja palsi burbuļi. Mašīna strauji nobremzēja. Klāt pienāca cilvēks uzmetnī ar kapuci, pieliecās, ieskatījās mašīnā; pazinis Krajuhinu, viņš pamāja ar roku. Kraju­hins pavēra durtiņas:

—    Vai radisti sen pabrauca garām?

—    Būs kāda pusstunda, ne mazāk, Nikolaj Zaharovič.

—    Uzmanieties, nevienu nelaist cauri!

Pēc ceturtdaļstundas brauciena parādījās zemē ierakti tērauda kupoli, kas atgādināja senlaicīgu dotu novēro­šanas tornīšus.

—    Kaponieri, ■— Spicins nokomentēja.

Krietni sen, pirms gadiem trīsdesmit, šo līdzenumu izmantoja par poligonu kosmisko raķešu izmēģināju­miem. Novērotāji izvietojās blindāžās un ierakumos. Dažreiz milzīgas raķetes, augstceltnes lielumā, kaut kā­das vadības sistēmas neprecizitātes dēļ nevis šāvās augšup, bet nogāzās uz sāniem, spļaudamas uguni, sāka lēkāt un rāpot pa līdzenumu. Sākumā upuru nebija, bet reiz kāda smaga milzene uzgāzās tieši virsū ierakumam. Nācās izbūvēt kaponierus — apakšzemes dzelzsbetona būves ar virszemē izvietotiem novērošanas tornīšiem, kas deva iespēju pārredzēt visu apkaimi. Kaponieri bija drošas patvertnes, celti ar tādu aprēķinu, lai izturētu tiešu raķetes trāpījumu un novērotāji varētu justies pil­nīgā drošībā.

Šoferis pagrieza mašīnu un iebrauca dziļā, ar drošu pārsegumu klātā, betonētā ierakumā un apturēja.

—    Ejam, — sacīja Krajuhins.

Izgājuši cauri īsam gaitenim ar mirdzošām sienām, kosmonauti nonāca pustumšā telpā ar zemiem velvju griestiem. Bikovs ieinteresēts pavērās apkārt. Pa labi un pa kreisi vairāki kāpieni veda uz apaļām platfor­mām, kuras no augšas pārsedza tērauda kupoli. Uz plat­formām bija spēcīgi četrdesmitkārtīgi periskopi. Periskopu objektīvu priekšā tērauda kupolos rēgojās taisnstūrainas lūkas, pa kurām redzēja pelēkas, līņājo­šas debesis. Trīs jaunekļi ādas jakās ņēmās ap radio- iekārtu. Krajuhinam parādoties, viens no viņiem pagā­jās uz priekšu un ziņoja, ka sakari ar bākām un lokāci- jas stacijām nodibināti.

—           Pajautājiet, vai ir ziņojumi no «Hiusa», — Kraju­hins pavēlēja.

Spicins pakāpās uz platformas un piegāja pie lūkas. Pārējie apsēdās uz taburetēm gar sienām. Reproduktors iegārdzās un izķērca:

—     «Hiuss» pagaidām klusē, Nikolaj Zaharovič . ..

Sabāzis rokas mēteļa kabatās, Krajuhins sāka soļot

pa telpu. Viņš apstājās un sāka pētīt senu, izbalējušu plakātu «Kodolenerģijas īpatnējā svara pieaugums mūsu valsts enerģētikas kopējā bilancē no 1960. līdz 1980. gadam», kas karājās pie sienas, un atkal atsāka pastaigu. Radisti līdzjūtīgi šķielēja uz viņu. Jurkovskis pačukstēja Daugem:

—    Vecais nervozē . . .

Reproduktors no jauna ierēcās:

—    Uzmanību, uzmanību! Nikolaj Zaharovič!

—    Jā, es klausos, — Krajuhiris nepacietīgi atsaucās.

■— «Hiuss» ir virs poligona. Sniedzu kuģa koordinā­tes ar korektūru uz jūsu atrašanās vietu. Ģeodēziskais azimuts — astoņi grādi un . .. četrdesmit.. . četrdesmit četras minūtes . .. Augstums — sešdesmit grādi. («Viņš nosēdīsies poligona centrā,» Spicins nočukstēja.) Lejup dodas ar ātrumu divdesmit centimetri sekundē . . .

—    Ar fotoreaktoru?

—    Pagaidām ar fotoreaktoru.

—           Pārraidiet pavēli: sešdesmit kilometru augstumā izslēgt fotoreaktoru un pārslēgties uz ūdeņraža raķetēm.

—           Klausos … — Sekoja pauze, tad reproduktors at­kal norēca: — Izpildīts, Nikolaj Zaharovič, «Hiuss» lūdz atsūtīt sanitāro mašīnu un ārstu .. .

Visi satraukti pagriezās pret reproduktoru.