UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

Viņi palīdzēja viens otram piesprādzēties ar platām jostām pie sēdekļiem, un Bikovs jautājoši paskatījās uz komandiera sudrabaino ķiveri, kas bija noliekusies pie ierīcēm.

—    Sākt, — ne visai skaļi ieskanējās austiņās.

Aleksejs nolaida pirkstus uz pults, un «Mazulītis» sā­kumā lēni, tad aizvien ātrāk un ātrāk traucās lejup pa nogāzi. Lejā tas saslējās, pārvēlās pirmajai akmeņu grē­dai un ienira piltuvē. Brauciens sākās.

Bikovam nebija laika nodarboties ar salīdzinājumiem, tomēr kaut kur apziņas dzīlēs iznira teiciens: «Kā varde- futbola bumbā», un viņš neapzinādamies atkārtoja to

čukstus. Lūkas kvadrātā zibēja te zilas debesis, te melna, it kā pārogļojusies zeme, te milzu granīta bluķa apsūnojusī virsotne. «Mazulīti» svaidīja no vienas pu­ses uz otru, kāpurķēdes žvadzēja, slīdot pa akmeņiem, tomēr motors rūca vienmērīgi un jautri, bez traucēju­miem. «Ar to mani neiebiedēs,» Bikovs stūrgalvīgi do­māja. Transportieris rēcot drāzās dziļā grāvī. Uz mirkli lūkā blāvi pazibēja nekustīga, brūna virsma, uz ceļiem strūklā uzšļāca ūdens.

—    Uz priekšu! — Bikovs jautri iesaucās.

Grāvja otrā pusē «Mazulītis» uz brītiņu apstājās. Da­žus metrus tālāk slējās gandrīz stāva sarkana māla siena. «Metrus piecpadsmit vai divdesmit būs,» Alek­sejam izskrēja caur smadzenēm. «Pamēģināsim!» Ar acu kaktiņiem viņš redzēja, ka Jermakovs pieķeras ar rokām pie sēdekļa. «Kā varde futbola bumbā …»

No uzkalna virsotnes transportieris šķita maza, pelēka vabole, kas ķepurojas pa uzartu lauku. Rau, pelēkā va­bole sāka rāpties pa sienu uz augšu. Neizprotamā veidā tai izdevās norāpot dažus metrus pa sienu. Tad vabole nodrebēja, atrāvās un sarkanu putekļu mākoņu virpulī novēlās uz muguras.

—    Va velns, — pilsētas komitejas sekretārs nomur­mināja, — būtu gājis apkārt!

Dauge nervozi nospļāvās.

—    Apkārt nedrīkst, — Krajuhins mierīgi noteica. — Nav pēc noteikumiem. Uzmanību!

Tur, pie sarkanīgās sienas, kaut kas notika. Vabole sarosījās. No tās ķermeņa uz sāniem pēkšņi izstiepās posmainas, spīdošas kājas, lēni saliecās un atkal ap­grieza vaboli ar muguru uz augšu. Mirklis vēl. .. atbal­stījies ar trim tērauda kājām sienas pakājē un uzmanīgi sataustīdams atbalstu ar ceturto, «Mazulītis» uzvilkās līdz augšai, ieķērās tajā ar kāpurķēdēm un sāka virzī­ties tālāk, pa ceļam ievilkdams atbalsta sviras.

—    Lieliski! Tas tik ir varens zellis! — Jurkovskis uz­budināts noteica. — īsts meistars!

—    Varbūt tomēr viņa vietā ņemt līdzi lieku pilotu? — Krajuhins ierunājās, celdams tālskati pie acīm.

Bikovs līksmoja. Viss gāja, ka labāk nemaz nevarēja vēlēties. «Mazulītis» pārvarēja šķērsli pēc šķēršļa. Zem kāpurķēdēm drupa akmeņi, no dziļām, apaļām bedrēm uz visām pusēm šāvās šķidru dubļu šļakatas, ar lielga­balu grāvieniem līdzīgu troksni vēlās izgāzti klints bluķi. Reižu reizēm Jermakovs, kas sekoja maršrutam pēc kartes un kompasa, norādīja virzienu — bez tā Bi­kovs katrā ziņā būtu nomaldījies, kaut arī viņš centās vadīt mašīnu precīzi pa taisni.

—Cik nobraukts, Anatolij Borisovič?

—    Atlicis apmēram pusotra kilometra . ..

Šinī pašā mirklī pilnīgi negaidīti un bez trokšņa viņu priekšā uzšāvās sārti liesmu stabi. Bikovs atrāvās atpa­kaļ un apturēja mašīnu.

—    Te nu ir tie Krajuhina solītie brīnumi, — viņš no­murmināja.

Uguns ātri pletās plašumā. Šķita, deg akmeņi. Melnas dūmu strūklas, jaukdamās ar asinssārtām ugunsmēlēm, te plaka pie zemes, te atkal šāvās augstu gaisā. Sauss, versmains vējš sacēla putekļu mākoņus.

—    Sabiezināts benzīns! — Bikovs satraukti sacīja. — Napalms! Ir gan izdomāts …

Jermakovs klusēja. Bikovs pasmaidīja, nolaida pāri lūkām spektrolīta vairodziņus un nospieda taustiņus. «Mazulītis» pilnā gaitā ienira ugunīgajā viesulī.

Kad apvārsni aizklāja blāvs, tumši sārts plīvurs, pil­sētas komitejas sekretārs ieklepojās, izpildkomitejas priekšsēdētājs panāca tuvāk pie radioaparāta, bet Kra­juhins noteica pilnīgā mierā:

—    Es pavēlēju aizdedzināt tur dažus desmitus mucu ar benzīnu. Kādi septiņsimt vai deviņsimt grādu dažās minūtēs. Sīkums, «Mazulītis» to izturēs teicami, jā. Bet vai izturēs nervi.. .

«Mazulītis» izturēja, izturēja arī nervi. Taukainu kvēpu mākoņu apņemts, transportieris ieripoja strautā, kas atzīmēja maršruta beigas, un apstājās. Steidzīgi viļņi apskaloja tvaiku mākonī tītās mašīnas melni nokvēpu­šās sienas, kas atspīdēja violetā krāsā. Bija dzirdama šņākoņa. Bruņas lēni dzisa. Bikovs papurināja aiz pleca

Jermakovu, kurš bezspēcīgi karājās jostās. Taču Jerma­kovs bija pie samaņas.

—    Izturējām… — viņš vājā balsī nomurmināja. — Labi izturējām, — Jermakovs atkārtoja. — Es priecā­jos par jums … un par sevi.

Bikovs apmulsis nokrekšķinājās.

Visu atceļu, braukdami pa līdzenumu gar strauta malu, viņi klusēja. Tikai nogriežoties uz pauguru, kura virsotnē daži sīki stāvi vicināja rokām, viņus apsveik­dami, inženieris ierunājās:

—    Vienu es nekādi nesaprotu, Anatolij Borisovič. No kurienes šeit, tundrā, tādi postījumi?

Jermakovs ilgi neatbildēja, pogādams vaļā jostu sprādzes. Tad viņš nelabprāt teica: