UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

—           … Uz «Hiusa» atrodas slims inženieris Divišeks no čehu mākslīgā pavadoņa. Viņš jūtas ļoti slikti.

—           Dodiet rīkojumu par sanitāro mašīnu, un lai saga­tavo lidmašīnu uz Maskavu. Manu lidmašīnu. Kas ar inženieri noticis?

—    Staru slimība . . .

Krajuhins klusītēm nolamājās.

—           Jā, vēl kas . . . Pārraidiet Ļahovam, lai viņš uzma­nās. Atgādiniet, ka precīzā radiobāka nedarbojas.

—    Jau paziņots . . .

—    Un ko viņš? — jautāja Spicins.

—    Smejas . . .

Reproduktors apklusa. Krajuhins izņēma no krūšu ka­batas melnās aizsargbrilles, uzlika tās un izmeta:

—    Iesim pie periskopiem.

Okulāros bija redzamas pelēkas debesis, pelēka tun­dra, pelēks kaimiņu novērošanas punkta tornītis. Lietus bija mitējies, mikls, silts vējiņš viļņoja ūdeni peļķēs, no kurām slējās zemi krūmāji un atsevišķi asas zāles stiebriņi. Bikovs palūkojās pulksteni. Bija ap pieciem.

Visi klusēja. Laiks vilkās gausi.

—    Gaisma! — iesaucās Krutikovs.

Debesis iezaigojās trīsošā, violetā blāzmā. Tūlīt arī izzuda debesu un tundras šķietami pelēkā vienmuļība. Skaidri jo skaidri kļuva redzams katra mākoņa smalkais, vizuļojošais konturējums. Pāri zemei pārskrēja izlocītas, žilbinoši baltas dzīsliņas. Gaisma kļuva spēcīgāka. Virs tundras iezaigojās savāda, otrādi apvāzta varavīksne. Peļķēs sāka lēkāt baltas un violetas mirgas. Aizvien pie- ņemdamies spēkā, ausīs dūra smalks, spalgs kauciens. Bikovam sāka smelgt zobi, viņš aizspieda ausis un pa­purināja galvu. Gaisma kļuva aizvien spožāka, skaņa sakāpa neciešamā augstumā un kļuva tik tikko dzir­dama.

—    Ļahovs ziņo, ka pēc divām minūtēm viņš izslēgs fotoreaktoru, — no reproduktora atplūda zema balss.

—    Jau sen bija laiks, — Krajuhins noburkšķēja.

Gaisma apdzisa, un it kā uz burvju mājienu acumirkli

izzuda varavīksne un jautrie saules zaķīši peļķēs. Pāri tundrai noklājās krēsla. Jau pēc īsa brīža acis atkal bija apradušas ar tās pelēcīgo vienmuļību. Tad gaisu piepil­dīja baismīga rēkoņa. Sienas ietrīsējās, žēli iešķindējās skatāmās lūkas tērauda aizsargvairogs. Šķita, gaisā virs* galvas cits aiz cita drāžas neskaitāmi reaktīvo lidmašīnu kāši.

—    Rau, kur viņš! — Krutikovs iekliedzās. — Ska­tieties!

81

Zem mākoņiem uzzibsnīja sarkanīgas dzirkstis. Aug­stumā parādījās apaļš, tumšs plankums un, šļakstīdams liesmas, sāka lēni laisties lejup. Plankums auga milzum ātri. Gaisu satricināja smaga dārdoņa, un piecas uguns-

6 - 308'

strūklas, tievas un taisnas kā masti, atrāvās no plankuma malām un ietriecās zemē. Gaisā pacēlās tvaiku mākoņi, uzšļācās dubju lietus. Smagnējs, melns ķermenis karājās gaisā, vieglītiņām šūpodamies uz pieciem oranžas uguns stabiem, kuri to balstīja. Tad vēl lēnāk nekā līdz šim tas ienira tvaika virpuļos un nozuda skatienam. Zeme mīksti nodrebēja, dārdoņa apklusa. Neviens ne­teica ne pušplēsta vārda; visi it kā klausījās sanoņā, kas pildīja ausis. Tai vietā, kur nolaidās starpplanētu ku­ģis, tagad šūpojās un mutuļoja smags netīri baltu tvaiku mākonis . . .

—    Nedzirdēti precīza nosēšanās! — Spicins sacīja, lūpām tverdams gaisu.

—    Jā gan, — Krajuhins piekrita. — Meistariska no­sēšanās. Braucam, citādi jūs visi pārsprāgsiet no nepa­cietības.

«Hiuss» bija nosēdies krietni tālāk no novērošanas • punkta, nekā tas Bikovam bija šķitis sākumā. Šoferis brauca ar maksimālo ātrumu, kādu ļāva attīstīt ciņainais līdzenums, un tomēr pagāja ne mazāk par piecpadsmit minūtēm, iekams riepas sāka švīkstēt pa karsto, saķe- pušo un aizvien vēl mazliet kūpošo zemi. Milzīgais «Hiusa-» kupols aizsedza gandrīz vai pusi apvāršņa.

—    Paraugieties tikai, — Spicins gavilēja, — kā viņš nosēdies — ar apakšējo lūku pret pilsētu! Tas tik ir va­rens zellis!

Visi izlēca no mašīnas un saslēja galvas. Bikovs ar izbrīnu un neticību lūkojās uz šo nezvēru, ko melnajā izplatījumā «Vejdadi Ju-i» starpplanētu kuģu būvētavās bija radījusi cilvēka griba. Nekā tamlīdzīga ne formas, ne izmēru ziņā viņam vēl nekad nebija gadījies redzēt. Tiesa gan, pirmajā mirklī «Hiuss», tāpat kā tā modelis Krajuhina Maskavas kabinetā, šķita zināmā mērā līdzīgs bruņurupucim. Tomēr, aplūkojot tuvumā, šāds salīdzinā­jums gluži vienkārši nevarēja ienākt prātā. Vairāk par visu starpplanētu kuģis, liekas, atgādināja masīvu dārza mājiņu paviljonu ar piecām resnām, slīpām kolonām. Katra kolona, izmēru ziņā līdzīga ūdenstornim, balstīja jumtu-korpusu, kam bija izliekti ieliektas lēcas forma. Korpusa apakšējā, ieliektā virsma bija spogulis, un, pa­

gājis zem tās, Bikovs virs galvas ieraudzīja savu līdz nepazīšanai izķēmoto un palielināto atspulgu.