UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

—    Šeit ir kesons izejai bezgaisa telpā vai indīgā at­mosfērā. Pašauri, ko?

—    Nē, nekas . .. var iztikt, — Bikovs nenoteikti no­murmināja.

—    Šauri, šauri, — Krajuhins īdzīgi norūca. — Daudz ko neaprēķināja, kad projektēja. Kad sāksim izkraušanu un iekraušanu, pats redzēsiet. Desmitiem un simtiem tonnu kravas nāksies izlaist caur tādām trim adatas ac­tiņām. — Viņš norādīja ar pirkstu uz lūkas pusi. — Pašā kuģī ir vēl ļaunāk, jā gan. Pārejas šauras, pārdalītas ar šķērssienām.

—    Hermētiskuma ziņā un aizsardzībai pret meteoru briesmām tas dod lielas priekšrocības, — Jermakovs iebilda.

Viņi izgāja cauri kamerai un sāka kāpt pa spoži ap­gaismota gaiteņa rievotām kāpnēm.

—    Kodolu termiskā raķete, tā sacīt, jauna lieta, — sacīja Krajuhins. — Daudzas tās iespējas un priekšro­cības neņēma vērā, projektēja pa vecam, kā parastās raķetes. Rutīna, nekā darīt. .. Bet šeit sākas jaunais.

Krajuhins pagrūda smagas tērauda durvis, un viņi iekļuva plašā telpā, ko aizpildīja Bikovam nepazīstami aparāti un sadales dēļi.

—    Seit ir vadības kabīne, — Krajuhins sacīja. — Bet tur, — viņš norādīja uz sienu pretī izejai, — aiz titāna apvalka atrodas «Hiusa» sirds — fotoreaktors. Speciāla ierīce rada plazmas plūsmu, kailu tritonu, pārsmagā ūdeņraža kodolu plūsmu, kas niecīgām devām vairākus tūkstošus reižu sekundē tiek izsviesta lejup. Spē­cīgs elektromagnētiskais lauks, ko veido pieci solenoīdi virs reaktoru gredzeniem, strauji bremzē plazmas piciņu, kā rezultātā tanī sākas termiskā kodolreakcija. Bremzē­šanas punkts atrodas paraboliskā spoguļa fokusā — «Hiusa» korpusa apakšējā virsmā. Blīva elektromagnē­tisko svārstību, neitronu, hēlija kodolu un neizreaģējušo tritonu plūsma sitas spogulī un rada milzīgu vilcēj- spēku . . . Protams, — Krajuhins, brīdi klusējis, piebilda, — ja nebūtu «absolūtā atstarotāja» kārtas, kuģa kor­puss, tā sacīt, vienā acumirklī izdegtu cauri. Pirmais «Hiuss» sadega tādēļ, ka šī aizsargkārta kaut kur bija bojāta.

—    Tas nav zināms, — Jermakovs sausi izmeta.

Viņš staigāja pa vadības kabīni, ielūkojās aparātos un

kaut ko pierakstīja piezīmju grāmatiņā.

Krajuhins nočāpstināja lūpas un brīdi klusēja.

—    Fotonu raķete — tas ir jauns pasākums, — viņš sacīja. — Milzīgs pasākums. Cilvēces nākotne … —

Viņš noņēma brilles un sāka slaucīt stiklus, apaļām acīm vērdamies Bikovā. — «Vēlīgā daba droši vien zina, kādēļ nevēlas, lai mēs pārvērstu mūsu māmuļu Zemi pieticīgā paradīzē un apmierinātos ar to, un kādēļ viņa liek mums iekarot jaunas pasaules — pašas pēdējās un attālākās pasaules, kuru sasniegšanā par izšķirošu fak­toru jākļūst fotonu raķetēm.» Šos vārdus vairāk nekā pirms pusgadsimta izteica kāds ļoti gudrs vācietis; to­laik fotonu raķetes šķita tāls, nepiepildāms sapnis. Un, palūk, šodien šis izšķirošais faktors pēdējo un attālāko pasauļu iekarošanai ir mūsu rokās. Taču mēs vēl ne­esam iemācījušies izmantot to pa īstam. Vēl ir daudz, ļoti daudz nepilnīga un nesaprotama. Vēl ārkārtīgi daudz rutīnas. Kaut vai šīs pašas atomraķetes uz «Hiusa». Blakus fotonu dzinējam tās atgādina kleperi, kas iejūgts vismodernākajā atomkārā.

—    Bet citādi taču «Hiuss» nevarētu startēt no Ze­mes, — Bikovs nedroši iebilda.

Krajuhins atkal uzlika brilles uz deguna.

—    Tuvākajā nākotnē mēs droši vien pavisam pār­trauksim startus no Zemes. Nākamie «Hiusi» startēs no mākslīgajiem pavadoņiem.

—    Skaidrs, — Bikovs piekrita. — Bet pagaidām taču «Hiuss» uzņem vēl parasto raķešu degvielu krājumus?

—    Ļoti nedaudz. Tik tikko vienu piekto daļu no pa­celšanās svara. Tikai tik daudz, cik nepieciešams, lai atrautos no Zemes un izietu cauri atmosfēras blīvajiem slāņiem, kas viegli pakļaujas radioaktīvai saindēšanai. Tūdaļ pēc tam tiek ieslēgts fotonu dzinējs. «Hiuss» ne­pazīst neērtības, kas saistītas ar bezsvara stāvokli. Tas virzās ar pastāvīgu paātrinājumu desmit metri sekundē ik sekundi tas ir, ār tādu pašu, kāds ir smaguma spēka paātrinājums uz Zemes. Tādā veidā «Hiusa» komanda pasargāta no bezsvara stāvokļa un visām tā nepatīkama­jām sekām. «Hiuss» — vismaz starpplanētu lidojumos — nepazīst ilgus un garlaicīgus reisus pēc inerces, kuri ilgtu gadiem. Tas attīsta milzīgus ātrumus un attālumus līdz planētām pārvar dienās un nedēļās. «Hiuss» ir iz­šķirošais faktors «pēdējo un attālāko pasauļu» apgūšanā.

1 Tas ir, ar paātrinājumu 10 m/sek2 .

—     «Hiuss» ir izšķirošais faktors lielo planētu pakļau­šanā, — savādā, aizžņaugtā balsī sacīja Jermakovs.

Viņš stāvēja, noliecies pie kāda aparāta, un Bikovs neredzēja viņa seju.

Krajuhins saknieba lūpas.

—    Iesim, biedri Bikov, — viņš drūmi teica. — Es jums parādīšu pārējās telpas.