UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

Kosmosā, kā vien un kur vien viņa vēlas, ielīksmot savu spārnoto dvēseli. Jā gan. Šādā veidā viņa, šķiet, arī izprot teiciena «izplatījuma saimnieks» īsto nozīmi.

—    Es nepavisam negribēju sacīt to … — Vera Niko- lajevna apjukusi iebilda.

—    Domāju gan, ka ne to . .. Tāpēc ka, lūdzu, iegau­mējiet, — mūsu valsts, mūsu tauta gaida no mums ne tikai. . . pareizāk, ne tik daudz rekordu, cik urānu, to­riju, transuranīdus. Mēs visi esam sapņotāji. Tomēr mans sapnis nav laidelēties pa Kosmosu līdzīgi ziepju burbulim, bet smelt no tā visu, kas varētu būt node­rīgs . . . visu, kas pirmām kārtām nepieciešams labākai cilvēku dzīvei uz Zemes, tautu komunistiskajai sadrau­dzībai. Stiept visu uz mājām, nevis izšķiest to, kas atro­das mājās! Tāds ir mūsu uzdevums. Un mūsu poēzija.

—    Kā bites, — Krutikovs svinīgi izrunāja.

—     Tieši kā bites un nevis kā. . . taurenīši viendienī­tes. Turklāt es atļaušos pievērst jūsu uzmanību arī tam apstāklim, ka mūsu laikos pārejas periodi nevelkas ilgi. Te ir piemērs: priekšā stāvošajā lidojumā «Hiusa» piloti izpildīs vairs tikai važoņa pieticīgos pienākumus. Gal­veno vietu šoreiz ieņems cits. Lūk, viņš … — Krajuhins norādīja uz Bikovu. (Tas pārsteigumā sāka mirkšķināt acis.) — Un Dauge un jūs, Vladimir Sergejevič. Cilvē­cei vajadzīgas Venēras bagātības, nevis jūsmas pilni zi­ņojumi. Tā gan. Bet pēc tam jūs savukārt dosiet vietu jauniem varoņiem — ražotājiem, tiem, kas cels rūpnīcas Urāna Golkondas krastos. Un tas viss ir darbs, mīļais draugs, iedvesmas pilns darbs, nevis sports! Tikai daži to uzskata par efektīgu iespēju parādīt sevi zem cirka kupola un gūt aplausus, bet citi — kā darbu kopīgā ierindā. Bet jums, mans mīļais, tā sacīt, — ka tikai āt­rāk tikt pie krātuves ar noslēpumiem, kur tie guļ grēdās, un pirmajam uzspraust karogu … Ek, jūs . . . sportisti!

Iestājās klusums. Jurkovskis piecēlās un, nevienā ne­paskatījies, izgāja.

—    Lielisks puisis, — Krajuhins noteica. — Drošsir­dīgs, gudrs . . . Tikai godkārības viņam — o-o-o!

Jermakovs nepasmaidījis sacīja:

—    Man tēvs stāstīja, kāds Nikolajs Zaharovičs Kra­juhins jaunībā …

—     «Krajuhins, Krajuhins» … — Nikolajs Zaharovičs krekšķinot sāka berzēt ceļgalus. — Tas bija jaunībā . . . Un bez tam varbūt tev ir zināms, ka minētajam Kraju- hinam par to pašu . . . piedodiet par izteicienu, sadeva pa purnu . .. partijas konferencē, jā, un tieši tavs tētis, Anatolij Borisovič! Tā gan.

Krajuhins dusmīgi nokremšļojās un izgāja.

Līdz startam atlikušās dienas pagāja nemanot. Visi bija aizņemti. Jermakovs vadīja apkalpes grupu, kas iekrāva «Hiusā» visu nepieciešamo. Starpplanētu kuģis bija gandrīz vai aprakts zem metālisku konstrukciju milzuma, ietīts šļūteņu un kabeļu tīklā. Zem «Hiusa» drūzmējās desmiti mašīnu — gāzes tvertņu, cisternu, traktoru, celtņu un konveijeru. Darbs ritēja dienu un nakti. Pa resnām, apledojušām un apsarmojušām šļūte­nēm plūda sašķidrinātas gāzes — ūdeņradis raķetēm un skābeklis komandai, pa tievām — ūdens un smērvielas. Konveijeri un celtņi iekrāva pa trim lūkām tvertnes, maisus un kastes ar pārtiku, piederumiem un ierīcēm. Desmitiem cilvēku speciālos tērpos rosījās urāna reak­toros. No Novosibirskas atbraukušie speciālisti mikronu pēc mikrona pārbaudīja «absolūtā atstarotāja» kārtu; šinī neticami plānajā un tomēr pasaulē visizturīgākajā bruņu kārtā varēja būt mikroskopiski bojājumi, kas ekspedīcijai nestu acumirklīgu uguns nāvi. Atbrauca pats Krajuhins, lai noskatītos, kā no «Hiusa» kupola no­ņem biezu titāna plāksni un uzmanīgi ielaiž fotoreak­tora kamerās balonus ar šķidro tritija un deiterija mai­sījumu. Pēc tam plāksni novietoja atpakaļ vecajā vietā, un tanī pašā dienā uz tās uzcēla un nostiprināja milzīgu konteineru ar «Mazulīti».

—     Ar šo muļķīgo kasti uz muguras, — Vera Nikola- jevna sacīja ērcīgi, — «Hiusam» ir pavisam nejēdzīgs izskats.

Ļahovs, Spicins un Krutikovs visas šīs dienas pava­dīja vadības kabīnē pie «Hiusa» aparātiem. Dauge un Jurkovskis studēja jaunos datus, ko bija at­vedis Ļahovs, nepārtraukti strīdējās, sastadīja kaut kā­dās noslēpumainas radiogramas, nesa tās parakstīt pie Krajuhina un tad uz radiostaciju.

Sagatavošanas darbu karstākajā brīdi Krajuhins iz­sauca Bikovu un kopā ar viņu aizbrauca uz vienu no apakšzemes noliktavām pilsētas dienvidu nomalē. No­liktavas sausajā, gaišajā telpā Bikovs ieraudzīja ieroču kastes.

—    Pazīstamas rotaļlietiņas? — Krajuhins apjautājās.

Bikovs neizpratnē paskatījās uz viņu un noliecās.

—           Septiņdesmit piektā gada parauga automātiskā ka- rabīne.

—    Bet tie tur?

—    Reaktīvās šautenes . . . pistoles . . . Izvēlieties nu i

Bikovs saprata:

—    Visiem?

—    Visiem … un krājumiņam arī paņemiet.

Klusēdams Bikovs atlasīja astoņas jaunas karabīnes,

dažus desmitus rokas granātu, staru pistoles un somu dunčus gaiši dzeltenās ādas makstis.

—    Bet kur patronas? Un kapseles granātām?

—           Ir patronas, ir kapseles, ir viss, ko tik vēlaties. Uz­rakstiet noliktavas pārzinim, kas vajadzīgs.

Viņi nokāpa stāvu zemāk.