UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

Nākamajā dienā atlidoja viesi no Maskavas. Bikovam par brīnumu vakars pagāja omulīgi. Bija, protams, ru­nas (bet tīri labas, kā viņam šķita) un tosti (tikai šampa­nietis), un novēlējumi. Krajuhins pastāstīja dažas komis­kas starpplanētu satiksmes agrīnā perioda epizodes, bet Jurkovskis pēkšņi sāka skandēt Bagricka dzejas. Viņš nodeklamēja iemīļotos «Kontrabandistus», bet, kad pie­rima aplausi, skumji sacīja:

—    Jā … tik daudz skaistu vārsmu par jūru un jūr­niekiem, bet par mums nevienas pašas. Viens vienīgs «trauc raķete mana!».

—    Jūru dzejnieki pazīst gadu tūkstošiem, — piezī­mēja Vera Nikolajevna, — bet Visums viņiem gluži svešs. Pacieties, Volodja, būs arī par mums lieliskas vārsmas.

Jurkovskis noskūpstīja viņai roku:

—    Cietīšos, Veriņ. Bet pagaidām mums atliek vienīgi:

Kā argonauti senatnē, Kad atstāts dzimtais krasts. Mēs aizpeldam,

Taram — tam — tam, Pēc zelta aunādas.

Kad viesi bija jau izklīduši, Krutikovs nopūtās un piebilda:

—    Paldies dievam, labi pasēdējām. Tikai. s ,

—    Jā, — Dauge pamāja. — Savējo vidū vien atvadu mielasts būtu vēl jaukāks.

Krajuhins piecēlās un ar troksni atbīdīja savu krēslu.

—     Lūdzu jūsu uzmanību, mani draugi, — viņš sacīja. — Vienu minūti uzmanības. Šinī brīdī mēs esam paši vien, un man gribētos teikt jums dažus vārdus. Aleksej Petrovič, ielejiet, lūdzu, visiem vīnu.. . Tikai dažus pi­lienus, Anatolij, neuztraucies… Tā, pateicos. Draugi! Es te esmu visvecākais kosmonauts. .. Jā. Baismīgi at­minēties, ar kādiem zārkiem mēs sākām lidot! Salīdzi­nājumā ar «Hiusu» tās bija senlaicīgas karietes, lai ne­sacītu sliktāk! Bet es nepiederu pie tiem veciem muļ­ķiem, kuri šķendējas, ka mūsdienu jaunatnei ir daudz vieglāk nekā mums. Jo es zinu, cik sarežģīts ir jūsu uzdevums. Uzdevumu vienmēr nosaka izpildes līdzekļi, un, par cik varenāki ir jūsu līdzekļi šodien, par tik sa­

režģītāks ari jūsu uzdevums. Jums nebūs vieglāk kā mums … nē, būs pat grūtāk, jo uz jums gulstas lielāka atbildība. Draugi, ja jums būs Joti grūti, nepanesami grūti, es lūdzu, atcerieties, kādēļ un kā vārdā jūs to darāt! Es pazīstu jūs visus pietiekami labi, lai būtu pār­liecināts: ja jūs to atcerēsieties, jūsu spēki vairosies. Tad … tas arī viss. Par jums!

Viņš pacēla glāzi, izdzēra un steidzīgi izgāja. Brīdi visi klusēja. Tad piecēlās Jurkovskis un ne visai skaļi noteica:

— Kas ir, argonauti. . . par veco!

Šai vakarā Bikovs ilgi nevarēja iemigt.

Viņš piecēlās, iededza gaismu, apsēdās pie galda un nekustīgi vērās lampiņā. Tā viņš nosēdēja krietni ilgi. Viņa skatiens krita uz laikrakstu, ko šodien tā arī nebija paguvis pārlūkot.

«Drosmīgāk apgūt augstfrekvences aršanu» — ievad­raksts. «Islandes skolēni pavada brīvdienas Krimā», «Tālo Austrumu zemūdens padomju saimniecības dos valstij 30 miljonus tonnu planktona virs plāna», «Ver- hojanskā iedarbināta jauna kodoltermiskā elektrosta­cija ar jaudu pusotra miljona kilovatu», «Mikrohelikop- teru sacīkstes. Uzvarētājs — 15 gadu vecs skolnieks Vasja Pticins», «Uz skrejceliņa simtgadīgi slidskrējēji».

Bikovs, papīram čaukstot, šķirstīja laikrakstu.

«Latīņamerikas valstu stereofilmu festivāls», «Angli- jas-Ķīnas-Padomju Savienības astrofizikas laboratorijas būve uz Mēness», «No Marsa ziņo …».

Bikovs pārskatīja laikrakstu, padomāja un salocījis iebāza to jakas kabatā. Jāpaņem līdzi. Tā ir Zemes elpa, dzimtās planētas varenais pulss, ko gribas izjust arī tā­lajā lidojumā. Simbols . .. Aleksejs nopūtās un nodzēsa gaismu.

Starta dienas rīts bija jauks un dzidrs. Jau pulksten piecos neviens vairs negulēja, visi salasījās viesistaba, sēdēja vai arī slaistījās no kakta kaktā. Brokastīs eda maz un nelabprāt, un Jermakovs izlikās to nemanam. Krajuhins ar viesiem pusbalsī kaut ko apsprieda. Pie­brauca mašīnas. Lai arī bija agra rīta stunda, ielas drūz­mējās ļaudis. Neviens nesauca lozungus un apsveikumus, neviens neskrēja klāt ar ziediem, ļaudis gluži vien­kārši stāvēja un raudzījās, bet raudzījās tā, kā mēdz raudzīties uz mīļiem, tuviem cilvēkiem, kas dodas tālā, bīstamā ceļā. Mašīnas izbrauca no pilsētas.

Šai mirklī ar Bikovu notika kaut kas tāds, ko viņš vēl ilgi pēc tam atcerējās ar neizpratni un kaunu. Viņu pār­ņēma kaut kāds savāds stingums. Nespēdams koncen­trēties, viņš it kā sadalījās divās būtnēs, no kurām viena uz otru skatījās trulā ziņkārē, it kā no malas. Galvā šau­dījās domu fragmenti, bet ne pie viena no tiem viņš nevarēja pieķerties.

Pie kaponieriem visi sāka atvadīties. Bikovs mehā­niski spieda pasniegtās rokas, uz sejas juzdams muļķīgu, sastingušu smaidu, ko viņam nebija spēka aizdzīt. Kra­juhins viņam kaut ko sacīja, viņi apkampās un saskūp­stījās. Aleksejs padevīgi māja ar galvu, kad viņam pilsē­tas izpildkomitejas priekšsēdētājs, uzsitot uz pleca, kaut ko dedzīgi klāstīja. Pēc tam viņš ar kokainām, stīvām kājām atgāja sāņus un skatījās, kā Spicins apkampj Ve­ras Nikolajevnas plecus un kā viņa glāsta Bogdana vai­gus. Dauge paņēma Alekseju aiz rokas un aizveda pie mašīnas.