UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

. . . Kad Bikovs pacēla acis, virs viņa jau slējās blāvi spīdošā reaktoru gredzena izliektā virsma. Beidzot Alek­sejs saprata, kas viņu visu laiku bija traucējis: neapzi­nāti, bet skaidri smadzenēs šaudījās viena un tā pati doma: «Pēdējo reizi. Pēdējo reizi.» Bikovs nevarēja at­cerēties, kad tas pirmo reizi bija ienācis viņam prātā, taču tagad tikt vaļā no šiem vārdiem nebija iespējams.

—    Ieņemt vietas! — Jermakovs iekliedzās nedabiski skarbā balsī.

Bikovs atskatījās. Mašīnas, kas viņus atveda līdz «Hiusam», bija jau aizbraukušas. Visapkārt pletās līdzena, tuksnesīga tundra.

—    Aleksej Petrovič, nekavējieties!

«Pēdējie soļi uz Zemes,» ar savādu ziņkāri ieklausī­damies pats sevī, Bikovs nodomāja, tuvodamies lokana­jām metāla kāpnēm. «Pēdējā Zemes gaisa elpa,» viņš domāja, pieķēries lūkas malai. Kāds — liekas, Jurkov­skis — dusmīgi atgrūda viņu un lūdza būt uzmanīgākam. «Pēdējais skatiens uz zilajām debesīm .. .» Lūka šķindē­dama aizcirtās. Tad viņš saprata, ka baidās. Gluži vien­kārši baiļojas. Bikovs uzreiz nomierinājās un sekoja Daugem uz komandas kopkabīni. Viņi apsēdās krēslos — Bikovs, Dauge un Jurkovskis — un klusēdami piesprā­dzējās ar platām, elastīgām jostām. Jermakovs, Spicins un Krutikovs droši vien bija vadības kabīnē. Bikovs pa­skatījās uz Jurkovski. Jurkovska seja bija dusmīga, uz deguna rēgojās dzeltenīgs plankums. «Pamatīgi gan es toreiz viņu . . .» Bikovs acumirklīgā nožēlā iedomājās.

—   Sagatavoties! — Jermakova spalgā, augstā balss atskanēja no neredzama reproduktora.

Iestājās nāves klusums. Uz mirkli Bikovam kļuva ne­labi, uznāca vājums. Ar milzīgu gribas piepūli viņš pār­varēja riebīgo bezpalīdzības sajūtu un pašķielēja uz Daugi. Dauge cieši raudzījās taisni sev priekšā.

—    Starts!

Kaut kur no apakšas atplūda pērkona dārdi. Piepeši viss sakustējās. Krēsla atzveltne mīksti spiedās virsū ķermenim. Bikovs no visa spēka samiedza acis un ierau­dzīja daudzkrāsainus apļus. Dārdi pieauga, kjuva vājāki un beidzot pavisam norima. Iestājās klusums. Bikovs uzmanīgi pagriezās uz Dauges pusi.

—   Sāpju vairs nebūs, — Dauge sacīja skaidrā un jautrā balsī. — Mēs esam startējuši.

Pēkšņi Jurkovskis nikni iebelza sev pa pieri.

—    Kas tev noticis? — Dauge satraukts jautāja.

—   Velna būšana! … Es viesnīcā aizmirsu elektrisko skujamo un, šķiet, pat .neizslēdzu!

Ar zināmām grūtībām Bikovs pacēlās sēdus, ar abām rokām spēcīgi paberzēja deniņus un atviegloti nopūtās.

Pirmās daļas beigas

OTRĀ DAĻA KOSMOSS un CILVĒKI

KRAJUHINS

Uz vakara pusi laiks pasliktinājās. No okeāna sāka plūst ledains aukstums, pāri tundrai vē­lās biezi pelēkas miglas vāli. Zemi mākoņi aizklāja debesis. Kļuva krēslains, gandrīz pil­nīgi tumšs. Septītā poligona Galvenās radio­stacijas priekšnieka kabinetā bija silti un gaiši. Pie galda zemā krēslā, zodu atbalstījis pret krūtīm, snauda Kraju­hins. Viņa kājas ar apžuvušu mālu notašķītās kurpēs bija neveikli izstieptas; lielās, mezglainās rokas smagi gulēja uz krēsla balstiem. Virs durvīm skaļi tikšķēja pulkstenis, skaitīdams minūtes. Pie katra šāda tikšķa Krajuhins uz mirkli pacēla zilganos plakstus. Uz galda malas lēni dzisa neskarta glāze ar tēju. Pa pievērto durvju spraugu ieskatījās dežurants, brīdi neapņēmīgi pastāvēja, tad uz pirkstu galiem pienāca pie Krajuhina un nolika viņam priekšā kaudzīti radiogramu.

—    Kas jauns? — Krajuhins aizsmacis iejautājās.

Dežurants sarāvās:

—    E-ē . . . nav nekā. Pirms trīspadsmit minūtēm «Hi­uss» ziņoja, ka viss kārtībā.

—    Vai televīzijas sakari nodibināti?

—    Nebūt ne, Nikolaj Zaharovič, pagaidām vēl neiz­dodas.

Krajuhins ilgi klusēja (dežurants vairākas reizes pa- mīņājās no vienas kājas uz otru un nokāsējās), tad sa­cīja:

—    Tātad jauna nekā nav, tu saki?

—    Tieši tā, it nekā.

—    Labi…

Viņš pašķielēja uz radio'gramām un atkal aizvēra acis. Sirds smeldza trulās, nemitīgās sāpēs, dūra kreisajā

plecā. Izstieptās kājas bija notirpušas, bet kustēties ne­gribējās. Tomēr Krajuhins piespieda sevi noņemt roku no krēsla balsta un paņemt glāzi. Tēja viņam likās šķe- bīgi salda. «Tie ir nervi,» viņš sev sacīja. «Nervi un ve­cums.» Līdz šim viņš nebija zinājis, kas ir nervi. Ārsti teica, ka viņam esot kaitīgi nervozēt. Viņš tikai smējās. Krajuhinam pašam šķita, ka viņš nekad neuztraucas . .. Tā bija līdz šodienai. . .