UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

Bogdans Spicins … Viņš patiesi, no visas sirds nesa­prot, kā var interesēties par kaut ko citu, atskaitot starp­planētu kuģu vadīšanu . .. Tagad, kad sarautas kosmo­nautikas agrāko principu važas, kas viņu ierobežoja, viņš jūtas kā īstens izplatījuma saimnieks. Jokains pui­sis! Bez Kosmosa un vadības pults viņam eksistē vēl tikai Vera, jaukā, maigā Vera, vienīgā sieviete pasaulē un, kā Bogdans domā, vienīgais cilvēks, kurš viņu iz­prot pilnīgi. Bet arī te viņš paliek uzticīgs sev. Viņš at­gādina bruņinieku, kad, vadīdams savu kuģi, domā, ka dara to par godu savai sirdsdāmai…

Toties Mihails Anlonovičs Krutikovs gluži vien­kārši — labākais stūrmanis valstī, tas arī viss. Labsir­dīgs, lādzīgs, draudzīgu vakaru un svinīgu sanāksmju cienītājs, parasti ierodas tur ar visu ģimeni — sievu un diviem bērniem; lielisks matemātiķis, izstrādājis dažas principiāli jaunas sarežģītāko kosmonautikas uzdevumu paātrinātas atrisināšanas metodes. Ar vienlīdz lielu prieku viņš pozē kinoreportieru objektīvu priekšā un augām dienām noņemas ar bērniem. Viņš nekad nav at­teicies nedz no vismazākā, nenozīmīgākā darba, nedz no pēkšņa piedāvājuma doties visgrūtākajā lidojumā. Ja nebūtu Krajuhina, lādzīgo, piekāpīgo Mihailu Anto- noviču vienmēr norīkotu garlaicīgos un bīstamos lido­jumos uz asteroīdu joslu. Bet tagad stūrmanis ieņem pa­rasto vietu blakus savam vecajam draugam Spicinam un vientiesīgi jūsmo par to.

Un Aleksejs Bikovs . . . Krajuhins pasmaidīja, atcerē­jies ķieģeļsarkano seju, mazās, tuvu guļošās ačeles, ap- lupušo, strupo degunu, cieto, saraino cekulu, kas slejas uz priekšu virs ieliektās pieres. Skaistulis viņš nav, pro­tams, nav Jurkovskis .. . Un ari dzejas mākslā nav no stiprajiem . .. Toties lielisks inženieris praktiķis. Un cik ātra reakcija! Kaut vai notikums pie dzeloņstiepļu žoga, pārbaudes brauciens . . . Bikovam ekspedīcija uz Venēru ir tikai ļoti neparasts un negaidīts komandējums, kas to atrāvis — protams, uz neilgu laiku — no ierastā darba Āzijas tuksnešu smiltājos. Patīkama izdevība visā spo­žumā parādīt savu pirmklasīgā vadītāja un kodolfizikas inženiera māku, kā arī katra vienkārša, laba cilvēka sir­dij dārga iespēja kādreiz, draugu vidū, palepoties ar līdzdalību starpplanētu lidojumā. No otras puses, pilnīgi saprotamas un iesācējam parastas bailes no Kosmosa draudīgajiem un varenajiem noslēpumiem. Tas ir ļoti labi, ka viņš piedalās ekspedīcijā.

Viss sešnieks kopā ir lieliska «izlase». Viņu cilvēcis­kās īpašības sacementē visiem kopīgs, bezgala vērtīgs fons: visi viņi ir komunisti, ļoti aktīvi cilvēki, goda cil­vēki. Bet vājības un nepilnības. .. Katrā ziņā šī seš­nieka labās īpašības brīnišķīgi papildina cita citu, un viņš, Krajuhins, pamatoti lepojas ar māku izvēlēties cil­vēkus.

Acis aizvēris, Krajuhins atkal un atkal atsauc atmiņā Jermakova, pilotu, ģeologu, «tuksnešu speciālista» sejas un rīcību … Ja tikai nepītos pa kājām pārlieku pie­sardzīgie «neticīgie Tomi»! Tiesa kas tiesa, viņu skep­ticisms nesis ne tikai ļaunumu vien. Cīņā ar veco jau­nais nobriest spēkā. Jāatzīst, ka šī cīņa ir vairojusi «Hiusa» varenību un drošību. Taču ļaunuma bija neno­liedzami vairāk. Bezjēdzīgā cīņa prasīja milzumu ener­ģijas, pretinieki «Hiusa» radītājos iedragāja ticību gran­diozajai idejai.

Pretinieku pulkā izrādījās arī dažs labs no tiem, kuri kādreiz bija Krajuhina tuvi draugi un palīgi, tie, uz ku­riem viņš tā bija cerējis .. .

Kad dežurants atkal ienāca kabinetā, Krajuhins pa­skatījās viņā ar tādu niknumu, ka jaunais cilvēks apstā­jās kā sastindzis un apjucis samirkšķināja acis. Tikām Krajuhins atguvās.

—    Kas jauns? — viņš jautāja.

—    Radiograma no komitejas, Nikolaj Zaharovič.

—    Ko grib?

-— Jautā par «Hiusu».

—    Paziņojiet, ka viss … ka pagaidām viss kārtībā.

—    Klausos. Bet. . .

—    Kas vēl?

—    Jūsu paraksts . ..

—    Dodiet šurp!

Krajuhins steidzīgi parakstījās un nometa spalvu.

—    Televīzijas sakari?

Dežurants vainīgi noplātīja rokas.

—    Labs ir, ejiet.

Krajuhins atcerējās savu runu atvadu mielastā. Jā, īstenībā viņš nebija pasacījis to, ko gribējis. Bet viņš taču nevarēja nepārdomāti teikt: «Ja jūs iesiet bojā, viss pagalam …» — vai kaut ko līdzīgu. Bet varbūt tieši tā vajadzēja?

Grīļodamies Krajuhins piecēlās. Skaidrs, viņš ir slims. Viņam ir ļoti karsti, un tai pašā laikā viņu krata auksti drebuļi. Vajadzētu palūgt kaut ko karstu . .. Krajuhins pastiepa roku, lai ieslēgtu videofonu. Tai pašā mirklī kļuva dzirdami steidzīgi soļi, pievērtās durvis plaši at­vērās, un dežurants smaidīdams jautri sauca:

—           Nikolaj Zaharovič! Ir sakari! Jermakovs lūdz jūs pie ekrāna!

—           Eju, — Krajuhins atbildēja, tomēr vēl kādu mirkli pastāvēja, balstīdamies pret galdu un lūkodamies kaut kur pāri dežuranta galvai. «Jermakovs jābrīdina,» šau­dījās viņa smadzenēs, «Jermakovs noteikti jābrīdina. Bet vai es to pratīšu?»

Dežurants uzbudināti un jautājoši pavērās Krajuhinā, un viņš it kā atjēdzās.

—    Ejam.