UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

Šodien, 19… gada 18. augustā, precīzi pīkst. 5.00 pēc Maskavas laika, sākās tas, kam viņš bija gatavojies pusotra gadu desmita. Pirmās fotonu raķetes starts nozī­mēja jaunas ēras sākumu starpplanētu satiksmē. Tai pašā laikā ar šo startu beidzās viņa — Krajuhina iespēja tieši ietekmēt tālāko notikumu norisi. Pusotra gadu des­mita ilgi meklējumi, cīņas, milzīga saspriegtība … Un redz, ar ko tas beidzies: viņš sēž, klausīdamies skumjās rudens skaņās, vienmuļā lietus lāšu plīkšķēšanā pret loga rūtīm, no jumta plūstošu urdziņu burbuļošanā, grie­zīgās vēja gaudās. Seši cilvēki, aizlidojot ar pasaulē la­bāko starpplanētu kuģi, pārņēma no viņa stafeti un traucās tālāk, lai īstenotu loloto ieceri. Bet viņš palika šeit, zaudējis spēkus, salīcis. Un gaida, gaida, gaida . ..

Uz mirkli Krajuhins sajuta skaudru žēlumu pret sevi un skaudību pret tiem, jaunajiem, bet tūdaļ arī aizmirsa par to, tāpēc ka galvenā doma, kas nobīdīja sāņus visas citas jūtas un domas, bija bailes par šiem cilvēkiem. Gan būs labi. . . «Hiusa» izmēģinājuma lidojums risinā­jās sekmīgi. Šķiet, līdz pēdējam sīkumam izpētīti pro­cesi fotoreaktora titāna apvalkā . .. Inženieris ar abso­lūtu noteiktību var norādīt, kas tur notiek jebkurā se­kundes daļiņā, un paredzēt, kas notiks nākamajās. Vērā ņemts viss: ir drausmīgās temperatūras, ir drausmīgie ātrumi, ir drausmīgie spiedieni un spriegumi. Un to­mēr — ne jau liktenis lēma nelaimīgajam Petrosjanam bojā eju eksplozijā!

Krajuhins ar grūtībām norija dažus malkus tējas. Rīkle žuva, acis grauza. Ķermeni kratīja pretīgi drebuļi. Pa loga rūti spīdošām joslām plūda ūdens.

— Riebīgi, — viņš nomurmināja, salīgi ieraudams galvu plecos.

Ekspedīcijas nelaime būtu visa viņa mūža darba ka­tastrofa … Jo vairāk pašlaik, kad vēl daudzi netic «Hiu- sam», kad vēl nav apklusis troksnis, ko sacēla «piesar­dzīgie» ap pirmā «Hiusa» negaidīto eksploziju. Tobrīd šķita, ka fotonu dzinēja ideja ir diskreditēta uz ilgāku laiku . .. varbūt pat uz visiem laikiem . .. Tikai valdības komisijas iejaukšanās lika apklust skeptiķiem, kuri bija piesmērējušies klāt lielajam darbam.

Nē, viņam nav ko žēloties. Viņš pieprasīja milzīgus līdzekļus — un saņēma, pat vairāk, nekā bija cerējis. Viņš pieprasīja, lai atceļ darbiniekus, kurus uzskatīja par kaitīgiem vai nederīgiem, — to starpā bija daudzi ar lieliem nopelniem pagātnē, — un tos atcēla. Viņš drosmīgi eksperimentēja, un viņam ticēja. Protams, svarīgi bija arī tas, ka viņam viss veicās. Krajuhins — divu lielo planētu un vairāku pavadoņu pirmais pēt­nieks, piecu lielāko mākslīgo pavadoņu būvētājs, triju pasaules drosmīgāko kosmonautu paaudžu audzinātājs un dieveklis. . . Arī pašlaik Krajuhins faktiski vada pašu varenāko starpplanētu floti. Tie bija grūti panā­kumi, grūtas uzvaras. Aiz muguras — bojā gājuši biedri, nepanesams izmisums un šausmu stundas, neatgūstamu zaudējumu sāpes . . . triumfs, neaptveramas laimes un žilbinoša lepnuma mirkļi. . . Taču kavēties pagātnes at­miņās nedrīkstēja. Vajadzēja steigties. Liela tauta bija uzticējusi viņam savus labākos dēlus un meitas, lielisku tehniku un par šo uzticību prasīja uzvarēt Kosmosu ar visām tā bagātībām un noslēpumiem. Vai viņam pietiks spēka dot tautai šo uzvaru? Jā, protams, ja «Hiuss» at­griezīsies ar uzvaru, neviens vairs neuzdrīkstēsies iebilst pret fotonu raķeti. Nē, ja . . .

Krajuhins piecēlās un, lai izlocītu kājas, pagājās pa istabu.

— Tas nekam neder, — viņš skaļi sacīja. — Es zīlēju kā veca sieva. «Ja, ja» . ..

Īstenībā viņš pilnīgi skaidri apzinājās, ka neviens un nekas pasaulē vairs nespēs apturēt fotonu tehnikas straujo attīstību. Kopš tā brīža, kad tika iegūti «absolūtā atstarotāja» pirmie graudiņi, veco impulsu raķešu lik­tenis bija izlemts. Turpmāk Kosmoss tikai atkāpsies. Spī­tēdams, laiku pa laikam izraudams no mūsu rindām jau­nus upurus … bet tikai atkāpsies. Sākumā savas robež- zīmes tas noņems Saules sistēmā, bet pēc tam (kas lai zina . .. varbūt tas notiks, kamēr es vēl būšu dzīvs) arī starpzvaigžņu tuksnešos.