UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

Bet cik spēcīga ir domu inerce! Kā viss jaunais, arī starpplanētu satiksmes princips kopš paša pirmā brīža ieguva ne mazumu pretinieku •— tādus, kuri atdusējās uz vecajiem lauriem un negribēja iet tālāk, kuri visu savu dzīvi bija veltījuši, lai pierādītu, ka fotonu dzinēja praktiskā realizēšana nav iespējama, kuri sākumā ar vieglu roku nopēla jaunievedumu, bet pēc tam neat­rada sevī drosmi atzīt pieļauto kļūdu, un tādus, kuri pa­tiešām nevēlējās uzņemties milzīgo risku ar cilvēkiem un valsts līdzekļiem . . . Tādu bija daudz daudz vairāk, nekā to gribētos Krajuhinam un viņa līdzgaitniekiem, un Krajuhins vienmēr lauza viņu pretestību. Viņi klie­dza: «Nereāla fantāzija! Tālas nākotnes jautājums!» Viņi prasīja, lai Krajuhins atbild par desmitiem sadegušu modeļu, bet viņš pacēla aiz atmosfēras robežām automā­tisku lidaparātu «Ugunspūķis» un lika tam riņķot ap Zemi. Viņi centās izlietot pret Krajuhinu pirmā «Hiusa» bojā eju, bet arī tas viņiem neizdevās. Otrais «Hiuss» startēja. Varbūt viņš, Krajuhins, pieļāvis kļūdu, dodams «Hiusam» tik sarežģītu uzdevumu? Varbūt sākumam fotonu raķeti vajadzēja izlietot parastajos lidojumos, pierast pie tās, padarīt to par plaši izplatītu un drošu transporta līdzekli? Var jau būt. . . Bet cik laika tas pra­sītu? Un tai pašā laikā Golkondas bagātības gaida. Vie­nīgi «Hiuss» dos cilvēkam iespēju tās pakļaut sev.

Krajuhins atkal atlaidās sēdeklī un sastinga, rokām aptvēris plecus. Viņu kratīja drudzis, un viņš nodomāja, ka slimības sajūtu rada tik neierastā, pasīvā gaidīšana un nemiers. Būtu bijis simtkārt labāk, ja viņš pats būtu vadījis šo ekspedīciju. Bet viņu, protams, neviens ne­laistu. Un kam gan viņš būtu vajadzīgs tur, uz Saules sistēmas visbaismīgākās planētas, ar savām izdedzinā­tajām plaušām, mākslīgo kuņģi un nolietoto sirdi? Viņš varētu palīdzēt tikai ar vienu: ar savu milzīgo pieredzi, aukstasinību un apdomību. Ar māku atkāpties . . . Mūs­dienu jaunatne šo māku aizmirsusi, bet tā ir vērtīgāka par daudzām citām. Šie seši ir jauni — nesavaldīgi un nepacietīgi. Viņi ir bezbailīgi, un viņiem trūkst tik vēr­tīgas īpašības — piesardzības. Viņi nežēlos savas dzī­vības, aizmirstot vai arī neizprotot, cik milzīgu ļaunumu ar savu slavas apmirdzēto bojā eju nodarīs izplatījuma iekarošanai. Šo ļaunumu neatsvērs nekādas Golkondas. Neviens neuzzinās, kas noticis zem baltā apvalka, kurš slēpj nepieejamās planētas seju, viss tiks uzvelts «Hiusa» nepilnībām, raķetes projekti un aprēķini paliks zem arhīvu putekļiem, un uz ilgiem gadiem atgriezīsies veco impulsu raķešu laikmets. Labāk par to nedomāt. Turklāt nav nekāda pamata neuzticēties šiem sešiem.

Jermakovs . . . Gudrais, aukstasinīgais, vienmēr apval­dītais Anatolijs Jermakovs. Liekas, viņš vienīgais vis­labāk izprot patieso stāvokli. Katrā ziņā viņam ir pie­tiekama pieredze, lai spētu pareizi novērtēt kodolu ter­miskās raķetes nozīmi starpplanētu satiksmē. Nav arī nekāds brīnums. Visa viņa dzīve pagājusi Krajuhina uz­raudzībā un vadībā. Krajuhins vadīja viņu pirmajā lido­jumā. Krajuhinam viņš uzticēja savus nodomus, kas daž- ķārt vēriena un drosmes ziņā šķita fantastiski. No Krajuhina viņš bija pārņēmis naidu pret rutīnu un stin­gumu, no Krajuhina mācījās saprast cilvēkus, mācījās pašaizliedzīgi kalpot dzimtenei. Un tomēr . . . Jermakovs dodas uz Venēru kā kareivis uzbrukumā un nevilcinā­damies uzgulsies ar krūtīm uz ambrazūras, lai atriebtu par visu -— par drausmīgo, bezjēdzīgo sievas bojā eju, par biedru uguns nāvi.

Taču pat viņš aiz uzvaras pār Venēru nesaskata uz­varu pār Visumu .. .

Arī Daugi, šo spējīgo ģeologu, radioaktīvo izrakteņu speciālistu, visvairāķ kārdina Urāna Golkondas pasakai­nās bagātības. Droši vien viņš jūtas kā kaislīgs med­nieks, kuram visu laiku bijis jāapmierinās ar pieticī­gām piepilsētas dabas veltēm un kuru pēkšņi ielūdz me­dījumu pilnā rezervātā. Tiesa gan, viņam vēl paliek Maša Jurkovska . . . Taču viņš ir ģeologs ar miesu un dvēseli un tāpēc, saprotams, nevar sev atļaut pārāk stipri pārdzīvot ģimenes nesaskaņas.

Jurķovskim, veiksmīgajam ģeologam izlūkam, šis lidojums pirmām kārtām nozīmē jaunu rekordu un jau­nas izjūtas. Viņu ne visai kārdina slava un ^ods — viņš atklāti ņirgājas par tiem pilotiem, kuri apskurbst no uz­manības un gādības, ar kādu viņus apveltī pateicīgā valsts. Viņš piedalās visriskantākajās ekspedīcijās, bet viņa ģīmetnes laikrakstos un uz televīzijas ekrāniem pa­rādās reti. Viņš mīl briesmas, jo tās dod cildenu uzva­ras izjūtu. Viņš bauda to kā gardēdis izmeklēta ēdiena aromātu. Tiesa gan, viņš kautri slēpj šo nelielo vājību, kuru Krajuhins kādreiz nosauca par «vissliktākā stila montekristisma atliekām». Romantiķis . . . Žēl, ka viņš nepieņem, necieš Bikovu, kuru kastu augstprātības ietekmē apvaino gan stulbumā, gan aprobežotībā, gan iztēles trūkumā. Visa nelaime slēpjas tieši Jurkovska pārmērīgajā iztēlē . . .