UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

Krajuhins nāca pie samaņas savā viesnīcas istabas siltajā gultā. Spīdēja saule. Galdiņš pie gultas galvgaļa bija nokrauts ar dažādas krāsas plastmasas pudelītēm un kārbiņām. Ārsts un Vera, abi baltos uzsvārčos, sē­dēja blakus un raudzījās uz viņu.

—           Cik pulkstenis? — viņš jautāja, ar pūlēm kustinā­dams nepaklausīgo mēli.

—           Divpadsmit un piecas minūtes, — Vera steigšus atsaucās.

—    Datums?

—    Divdesmitais.

—    Trešā .. . diennakts . . .

Vera pamāja ar galvu. Krajuhins satraukts mēģināja piecelties.

—    «Hiuss»?

—           Viss kārtībā, Nikolaj Zaharovič. — Ārsts uzmanīgi pieturēja viņu pie pleciem: — Guliet mierīgi.

—           Nupat kā zvanīja no radiostacijas, — sacīja Vera. — Viss ir kārtībā.

—    Labi, — Krajuhins nomurmināja. — Ļoti labi. . .

Ārsts pielika vienu no pudelītēm viņam pie pleca. At­skanēja šņākoņa, un zāles iesūcās zem ādas. Krajuhins aizvēra acis, tad ļoti skaidri noteica:

—           Paziņojiet Jermakovam. Visu, ko es teicu, neņemt vērā. Tā bija panika. Slimība . . .

—    Murgo, — Vera nočukstēja.

Krajuhins gribēja sacīt, ka tie nav murgi, bet tai pašā acumirklī aizmiga.

Viņš pamodās naktī un uzreiz sajuta — kļuvis labāk. Vera pabaroja slimnieku ar buljonu un sausiņiem, pa­dzirdīja ar karstu Indijas zāļu uzlējumu.

—    Ieslēdziet radiogramas, — viņš pieprasīja.

—    Jums jāatpūšas, — Vera iebilda.

—    Bet es saku — ieslēdziet!

Viņa paklausīgi ieslēdza magnetofonu.

Krajuhins klausījās izklaidīgi, lūkodamies baltajos griestos un domādams par to, ka «Hiuss» droši vien jau sācis bremzēt. Pašam nemanot, viņš atkal aizmiga.

Nākamās diennaktis pagāja mierīgi. Krajuhins atlaba ātri. Ārsts atļāva uzstādīt pie gultas videofonu, tele- ekrānu un nākt apmeklētājiem. Līdz vēlam vakaram no radiostacijas nesa lentes ar «Hiusa» signāliem un Jer­makova ziņojumiem. Nāca un gāja inženieri, meistari un dienestu priekšnieki. Pēc vakariņām Krajuhins pār­skatīja laikrakstus, ieslēdza Maskavas stereoskopiskās televīzijas programu, patērzēja ar Veru un Ļahovu un, ierasti noguris un tādēļ pilnīgi nomierinājies, likās gulēt.

No rīta istabā ieskrēja Vera, bāla, izspūrušiem ma­tiem, un pārāk skaļi, kā viņam šķita, izkliedza:

—           «Hiuss» nenoraida signālus! Naktī apklusa . . . ap­klusa … un ,. . un . . . jau piecas stundas klusē . . .

Viņa aizsedza ar plaukstām seju un rūgti, pilnā balsī sāka raudāt.

KOSMISKAIS UZBRUKUMS

«. . . Vai nu rakstnieki un žurnālisti ir melojuši, vai ari mūsu lidojums nav tipisks. Tanī nav nekā «kos­miska». Viss ikdienišķs un parasts. Un tomēr … Bet šis «tomēr» attiecināms vienīgi uz jūtām un pārdzīvoju­miem. Ja ievēro tikai faktus, grūti iedomāties, ka atro­damies kosmiskajā kuģī un ka mūsu raķete ar milzu ātrumu drāžas pretim Saulei. Šobrīd, kad es rakstu šīs rindas, Jurkovskis un Dauge kopkabīnē ņemas ap Venē­ras pusložu karti — tā viņi sauc divus apļus uz papīra lapas, kuros iezīmētas sarkanu un zilu aplīšu virknes un nelieli, zaļi svītroti plankumiņi. Jurkovskis paskaidroja, ka sarkanie aplīši esot kalnu virsotnes — jau droši zi­nāmās; zilie — hipotētiskās vai divas trīs reizes manī­tās; zaļie plankumi apzīmējot vietas, kur reģistrētas spēcīgas magnētiskās anomālijas. Un lielais, melnais traips — Golkonda. Tas arī viss. Patiešām mīklaina pla­nēta! Pie šīs kartes mūsu astroģeologi tup veselām stun­dām, kaut ko salīdzinādami ar savām piezīmēm un savā starpā pusbalsī strīdēdamies, kamēr Jermakovs iznāk no vadības kabīnes pusdienās un aizdzen viņus no galda. Krutikovs pašlaik atrodas sardzē, Bogdans, salocījies trejdeviņos līkumos uz nolaižamās gultas, lasa blakus kabīnē. Piesprādzēties viņš nav aizmirsis, redzams, ieradums. Jermakovs ieslēdzies savā kabīnē un nu jau divas stundas nenāk ārā. Bet par viņu būs īpaša runa …»

«… Aizritējušā diennaktī nekas sevišķs nenotika. Pi­lotiem un elektronu skaitļošanas mašīnām bija krietni jāpapūlas, iekams raķete tika ievirzīta tā saucamajā tiešajā kursā un taisnā virzienā aiztrauca uz sastapšanās vietu. Šai nolūkā Jermakovs kopā ar Mihailu Antono- viču vēl uz Zemes aprēķināja kaut kādu «velnišķīgu līkni», trīsdimensiju spirāli, pa kuru virzoties raķete dzēsa Zemes orbitālās kustības un rotācijas kustības inerces spēkus un ievirzījās Venēras orbītas plaknē. Krutikovs pēc tam sacīja, ka «Hiusa» elektroniskie kursa izskaitļotāji nav bijuši sava uzdevuma augstumos. Mēs — Jurkovskis, Dauge un es — šai laikā sēdējām kopkabīnē un klausījāmies vieglos grūdienos. Tā kā sēdekļu amortizatori ir lieliski, tad vairāk par vieglu nelabuma sajūtu man nekas nebija jāpārcieš. Pēc tam es pagatavoju pusdienas. Mums ir lieli gatavu pusdienu krājumi — termokonservi, bet ir arī «dzīva» gaļa plast­masas tvertnēs, sterilizēta ar' gamma stariem, kā arī ievērojams krājums dārzeņu un augļu. Es nolēmu sevi parādīt. Visi slavēja. Bet Jurkovskis sacīja: «Labi, ka mums tagad vismaz ir kārtīgs pavārs,» — un es kļuvu nikns. Jermakovs savukārt aizrādīja Jurkovskim:

«Toties jūsu virumam, Vladimir Sergejevič, drīkst tu­voties tikai no vēja puses.»