UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

«Vai esat mēģinājis?» Dauge ziņkāri vaicāja.

«Krajuhins brīdināja.»

Vārdu sakot, man nāksies būt par pavāru līdz lido­juma beigām. Ar lielāko prieku! Bet «švauksts» aizska­roši smejas. Galu galā es spļauju uz šo klejojošo bruņi­nieku!

Taču tie ir sīkumi. Ir trīs uztraucoši apstākļi: pir­mais — sastapšanās ar meteorītu, otrais — skats uz Kosmosu un trešais — pats galvenais — saruna ar Jer- makovu. Pastāstīšu visu pēc kārtas.

Mums neveicās tā, kā bija veicies Ļahovam pārbau­des lidojuma laikā. Ļoti drīz pēc starta «Hiuss» sastapās ar meteorītu. Protams, ja nebūtu Jermakova, neviens no mums to nepamanītu. Vienkārši — grīda zem kājām pēkšņi izzuda un sirds pamira, tāpat kā laižoties lejup ar ātru liftu. Izrādās, telpu visapkārt «Hiusam» nemitīgi tausta ultraīsviļņu lokators. Ja meteorīts parādās bīs­tamā tuvumā, skaitļošanas ierīce pēc atstarotiem impul­siem automātiski nosaka tā trajektoriju un ātrumu, salīdzina šos datus ar kuģa ātrumu un ceļu un nodod at­bilstošus signālus uz vadības pulti. Kuģis pilnīgi auto­mātiski vai nu palēnina, vai arī paātrina gaitu un palaiž meteorītu sev pa priekšu vai arī aizsteidzas tam garām. Sastapšanās ar meteorītu, izrādās, nemaz nav rets no­tikums un ir visai bīstama. Pagaidām «Hiusa» ierīces palīdz izvairīties no sadursmes . ..»

«. .. Kaut arī biedri ir mierīgi un dzīve rit pavisam ik­dienišķi, visi. strādā bez satraukuma, atpūšas, lasa vai debatē, es tomēr izjūtu mulsu nemieru. Dauge sacīja, ka iesācējiem tāds stāvoklis esot bieži, tā esot «instinktīva

Kosmosa sajūta», kaut kas līdzīgs jūras slimībai tiem, kas nav pieraduši pie jūras. Nepiekrītu! Kāda «Kos­mosa sajūta» var būt cilvēkam, kurš šo Kosmosu savu mūžu nav redzējis? Iluminatoru «Hiusam» nav, un vie­nīgā novērošanas ierīce atrodas vadības kabīnē, kur pā­rējiem, atskaitot pilotus, ieeja stingri noliegta. Kamēr es par to prātoju, man izņēmuma veidā atļāva tur ieiet, turklāt tādos apstākļos, ka mans nemiers kļuva vēl dzi­ļāks. Tas notika tā.

Pirms dažām stundām Septītā poligona radiostacija nodibināja ar mums televīzijas sakarus. Krajuhins pie­prasīja Jermakovu uz sarunām. Par ko viņi runājuši, neviens nezināja, jo Jermakovs tūdaļ izsūtīja Bogdanu, kas toreiz dežurēja, no kabīnes un cieši noslēdza dur­vis. Saruna nebija ilgstoša. Drīz vien Jermakovs iznāca un klusēdams nokāpa savā kabīnē. Dauge un Jurkovskis sāka izteikt jautrus minējumus, bet Bogdans viņus skarbi apsauca. Pēc divām stundām pienāca kārta dežu­rēt Jermakovam. Iedams uz vadības kabīni, viņš pa­vēlēja man ierasties pie viņa. Pārējo izbrīna bija neaprakstāma, visi savādi pavērās manī. Es sapratu. Pa­tiešām, viņiem varēja likties, ka saruna starp Krajuhinu un Jermakovu notikusi par mani. Es, jāatzīstas, arī pats tā nodomāju un ļoti uztraucos. Vadības kabīnē bija karsti, cauri titāna apvalkam plūda fotoreaktora dūkoņa. Neskatīdamies manī, Jermakovs jautāja, vai es vēlētos redzēt Zemi.

«Jūs, Aleksej Petrovič, šķiet, sapņojāt par to? …»

Sirds man nepatīkami salēcās un lūpas acumirklī kļuva sausas. Nebildis vairs ne vārda, Jermakovs pie­veda mani pie ierīces, kas atgādināja saldējamo skapi ar diviem okulāriem augšdaļā. Viņš uzaicināja mani ieska­tīties okulāros. Acu priekšā man atklājās apaļš, melns bezdibenis, ko gar malām ietvēra vāji, violeti uzlies­mojumi. Bezdibenīgajā dzīlē vizēja spožu un blāvu punktu miriādes, centrā skaidri izdalījās mirdzošs krusts, bet pa labi uz augšu no tā es ieraudzīju lodīti silti zaļā tonī ar spožu zvaigznīti blakām … Tā bija Zeme un Mēness . . .

«Pašlaik jūsu priekšā ir debess sfēras apakšējā pus­lode,» Jermakovs ierunājās. «Spīdums gar malām — tur «absolūtajā atstarotājā» atspoguļojas termisko ko­dolu sprādzieni spoguļa fokusā.»

Es, protams, tūdaļ nomierinājos: būtu muļķīgi domāt, ka mani «izsēdinās» no raķetes un sūtīs atpakaļ uz Zemi.

Nekā grandioza šai skatā, kas atklājās manā priekšā, es nesaskatīju. Gandrīz to pašu var redzēt arī Ašhabadas planetārijā, un es arī tā Jermakovam pateicu. Viņš pie­krītoši pamāja.

«Pats par sevi saprotams, tas ir tikai elektronisks at­tēls. Tas kalpo kursa aprēķinu precizitātes pārbaudei. Gaišais krusts vidū atzīmē mūsu kustības ass krust­punktu ar debess sfēru.»

Es apjautājos, kādā attālumā no Zemes «Hiuss» paš­reiz atrodas.

«Ap trīsdesmit miljonu kilometru . .. Gribat paskatī­ties uz priekšu?»

Viņš pagrieza izslēdzēju, un redzes laukā uzliesmoja spožs, dzeltens disks. To šķērsoja krusts, bet apkārt melnajā tukšumā trīsēja zvaigznes.

«Saule,» Jermakovs paskaidroja. «Bet pa labi no tās —- vai redzat? — Venēra. Uz to laiku, kad «Hiuss» nonāks pie tās orbītas, arī Venēra būs sasniegusi sastap­šanās vietu.»

Viņš izslēdza ierīci un, pavirši uzmetis acis ierīču dē­ļiem, kuri bija sētin nosēti ar dažādām ciparnīcām un ciparnīciņām, dažādas krāsas spuldzītēm un rādītājiem, aicināja mani atsēsties. Pēc tam sākās saruna. Es centī­šos to atkārtot vārdu pa vārdam.

Jermakova seja, kā vienmēr, bija mierīga, taču tumši loki zem acīm un drūma grumba uz pieres vēstīja, ka noticis kaut kas neparasts.