UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

—    Ticiet man, Aleksej Petrovič, — Jurkovskis no­pietni sacīja, — bez šī bezsvara stāvokļa ir daudz ērtāk. Jums tiešām ir laimējies. Es atceros, pirms gadiem se­šiem mēs lidojām uz Mēnesi. Kopā ar mums devās, arī savā pirmajā lidojumā, ņemiet vērā, — kāds speciālists. Tikai ne tuksnešu, bet selenogrāfijas. Viņš daudz bija rakstījis par Mēnesi, pētījis Mēnesi, bija strīdējies par Menesi, bet uz Mēness līdz šim vēl nekad nebija bijis. Baidījās lidot. Bet… tā jau iekārtots mūsu dzīvē …

—    Vai tu par Gluzkinu? — vaicāja Dauge.

—     Par viņu pašu, par Gluzkinu, — Jurkovskis pa­smaidīja. — Mēs startējām. Lidojām. Izslēdzām reaktoru, atbrīvojām pasažierus no amortizācijas kastēm. Viņiem viss likās ļoti interesants — bezsvara stāvoklis, sapro­tams, jaunas izjūtas un tā tālāk. Gluzkins ari priecājās, kaut gan tāds pabālāks. Pēc kādām pāris stundām viņš pievirzās pie manis un jautā: «Kur te būtu tualetes is­taba, biedri?» Bet es, redz, aizmirsu, ka viņš pirmoreiz. «Ejiet,» saku, «pa gaiteni, pēdējās durvis pa labi.» Un nekā vairāk viņam nepaskaidroju. Viņš arī, nabadziņš, aizgāja.

Tagad smaidīja visi: Dauge, Bogdans un pat Jerma­kovs. Bikovs klausījās sadrūmis.

'— Nu, ieslēdzās viņš tur, viss, kā nākas, — Jurkov­skis turpināja. — Paiet minūtes piecas, desmit, ceturt­daļstunda — nav viņa! Pēc tam parādās. .. slapjš no galvas līdz kājām! Lamājas, ap viņu lido ūdens burbuļu mākoņi. Mēs visi kur nu kurais slēpties. Pilnā jaudā palaidām ventilatorus, ar lielām pūlēm iztīrījām gaiteni. Selenogrāfs tā lamājās, ka glābiņa nebija! Pat tagad sarkstu, kad atceros. Bet tur taču kopā ar mums bija sie­vietes. Redzat, ko dažreiz izdara bezsvara stāvoklis, Aleksej Petrovič! — Jurkovskis svinīgi pabeidza.

—     Jā gan, vispār bezsvara stāvoklis nav visai patī­kams, — Dauge apstiprināja, kad smiekli aprima. — Ka­mēr iemācās, kā jārīkojas, krietni vien dabū pasvīst…

—    Es atceros, — Bogdans sacīja, — kā viens biedrs …

—    Acumirkli! — Jermakovs viņu pārtrauca.

Viļņveidīgi — te apklusdama, te atkal pastiprināda­mās, līdzīga oda sīkšanai nometnes teltī, no augšas at- plūda smalka, tikko sadzirdama skaņa. Bikovs redzēja, ka no Jermakova sastingušās sejas pamazām nozūd sār­tums, ka pēkšņi līdz zilganumam nobāl Dauge, plaši iepleš acis Spicins, bet Jurkovskim uz vaigiem savelkas

muskuļi. Visi raudzījās kādā vietā virs viņa galvas. Bi­kovs pagriezās. Pie pašiem griestiem, ādas polsterējuma krokās, pulsēdama arvien spilgtāk, liesmoja sarkana uguntiņa. Kāds aizsmakušā balsī nolādējās un pielēca kājās. Sausi ieklaudzēdamās, apgāzās glāze, un pa gald­autu izplūda sarkans traips. Tai pašā mirklī kopkabīni piepildīja skaļa zvanīšana. Griesti, sejas, rokas, baltais galdauts — viss atmirdzēja baismīgā, sārtā gaismā.

—           Radiācija! — pie pašas auss norēca kāda pazīstama balss.

Bikovs kā apburts lūkojās uz drudžaini mirguļojošo, sarkano spuldzīti indikatoru, kas atgādināja cauri sie­nai izbāztu pirkstu. «Dzin, dzin, dzzzin!» aizgūdamies skanēja signālzvans. Durvis atsprāga vaļā, uz sliekšņa parādījās Krutikovs.

—    Radiācija! — viņš iekliedzās.

Viņa sakritušo seju klāja sviedri. Jermakovs, tikko kustinot nobālušās lūpas, mierīgi sacīja:

—    Redzam un dzirdam.

—    Kāpēc, no kurienes? — Bogdans nomurmināja.

Jurkovskis paraustīja plecus:

—    Lieks jautājums.

—           Nav lieks, nav lieks! — Dauge steidzīgi, it kā bez elpas sacīja. — Varbūt vēl var aizsegties . . .

—    Speciālie tērpi?

—    Kaut vai tērpi!

—           Blēņas, — Bogdans pārliecināti sacīja. — Izgājuši cauri apvalkam un aizsargslānim . . .

«Dzin, dzzin, dzzin .. .»

—    No tā neaizsegsies, — izdvesa Krutikovs.

Dauge šķībi pasmaidīja.

—     Labi, — viņš sacīja. — Neko darīt, gaidīsim.

Krutikovs kokainā svinīgumā pacēla nokritušo glāzi

un nosēdās starp Jermakovu un Bikovu.

—           Kādi. simt rentgeni, ne mazāk, — Jurkovskis pie­zīmēja.

—- Vairāk gan, — Bogdans atsaucās.

—            Simt piecdesmit. Kurš sola vairāk? — Dauge pa­ņēma no galda tējkaroti un trīsošiem pirkstiem sāka to locīt. — Goda vārds, es, šķiet, jūtu, kā manī ieurbjas protoni!

—           Interesanti, vai tas turpināsies ilgi? — Jurkovskis norūca, piemiegtām acīm skatīdamies indikatorā.

—    Ja ilgāk par piecām minūtēm, mums beigas . ..

—           Pagājušās divas minūtes, — Jermakovs klusu pa­vēstīja.

Krutikovs sakārtoja kombinezona apkakli, aizrāva ciet atrslēdzēju uz krūtīm un iebāza roku kabatā pēc pīpes.

«Dzin, dzzin, dzzin . ..»

—           Viņi sēdēja nāvējošu staru plūsmā un klausījās apburošu mūziku, — Jurkovskis sacīja. — Klausieties, vai nevarētu izslēgt šo nolādēto zvanu? Es neesmu radis mirt tādos apstākjos.

«Dzin, dzzzin, dzzin . . .»

Beidzot pārlauzis karotīti, Dauge nosvieda paliekas uz galda. Visu skatieni pievērsās tām.

—           Radiācijas pirmais upuris, — teica Jurkovskis. — Georg, esi cilvēks, iebāz rokas kabatās . . .

Bikovs samiedza acis. Piecas minūtes — un beigas? Un galvenais — nekā nevar darīt, it ne-kā . . .