UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

— Bez tam, — viņš piemetināja, — kaut arī mums nav iemesla šaubīties par to, ka konteiners piestiprināts pie «Hiusa» korpusa pietiekami izturīgi, tomēr nebūs par sliktu paraudzīties, vai apgriešanās laikā kaut kas nav noticis. Jāaiziet paskatīties.

—- Aiziet paskatīties? — Jermakovs piemiedza acis. — Es nedomāju, Ka tas būtu tik vienkārši…

—           Bet mēs … es taču ne vienreiz vien agrāko lido­jumu laikā esmu izgājis ārpusē, — Jurkovskis iejaucās sarunā.

—           Agrāko lidojumu laikā — iespējams. Bet pašlaik runa ir par to, ka jāiziet no raķetes, kas kustas ar pa­ātrinājumu.

—          Mm… — Jurkovskis pārdomādams saknieba lūpas.

—           Jūs iedomājaties, kas ar jums notiks, ja norausie- ties no kuģa? — Jermakovs turpināja.

—           «Hiuss» lido prom, bet tu iekļūsti gandrīz vai paša fokusā, kur eksplodē plazma, — sacīja Dauge.

Bikovs apņēmīgi paspēra soli uz priekšu.

—    Anatolij Borisovič, atļaujiet man, — viņš sacīja.

—    «Mazulītis» ir manā ziņā, un es par to atbildu.

—           «Starpplanētu pilota instrukcijas» astoņpadsmitais pants: «Lidojuma laikā noliegts izlaist pasažierus ārpus kuģa,» — Jurkovskis ātri nocitēja.

—    Jā. Tāds ir likums, — Dauge pamāja.

—          Es neesmu nekāds pasažieris! — Bikovs iebilda, atskatīdamies uz viņu sašutumā.

—           Acumirkli, — sacīja Jermakovs. -— Aleksej Petro­vič, man tiešām nav tiesību izlaist jūs ārpusē. Jums trūkst prakses, pieredzes . . . Bez tam, ja arī netrūktu, tomēr es jūs nelaistu: nelaimes gadījumā neviens neva­rēs jūsu vietā vadīt «Mazulīti».

—           Un risks pazaudēt tādu pavāru … — Jurkovskis liekulīgi nopūtās.

Bikovs vēsi paskatījās uz «švaukstu», bet nekā neat­bildēja un atkal cieši vērās Jerniakovā.

—           Fotoreaktoru mēs izslēgsim, tā ka nekāda riska ne­būs, — Jermakovs turpināja. (Jurkovska seja izstiepās.)

—    Bet, ja runājam par atbildību, tad šeit, uz kuģa, par visu — gan par komandu, gan par kravu — atbildu es. Tā ka runa nav par to. Spicins pašlaik ir postenī, Kru­tikovs gatavojas atpūsties. Un Mihailu Antonoviču die­zin vai vērts sūtīt. Viņš ir pārāk .. . smagnējs tādai operācijai.

—    Khm, — Krutikovs noņurdēja pietvīkdams.

—    Tātad es? — «švauksts» sacīja smaidīdams.

—           Vladimirs Sergejevičs tiešām ir speciāli apmācīts un guvis praksi lidojumu laikā, — Jermakovs pabeidza. — Tātad vai nu es, vai Vladimirs Sergejevičs . 5 .

-— Sešpadsmitais pants, — Dauge nekavējoties no­bēra, — «Komandierim lidojuma laikā aizliegts iziet ār­pus kuģa».

—           Tā ir, tāds ir likums! — Jurkovskis smiedamies iesaucās un izgāja.

Bikovs drūmi nolaida galvu un atgāja sānis.

—           Nebēdājies, Aleksej! — Dauge uzsita viņam uz pleca. — Šeit, mans draugs, vajadzīga ne tik daudz drosme, cik māka.

—    Nav nekāda lielā gudrība.

—           Labi. Bet vai par vakuuma skafandru tev ir kaut kāda jēga?

—    Par ko?

—          Par vakuuma skafandru. Par tērpu darbam bez­gaisa telpā.

—    Bet vai tad speciālajā tērpā nevar?

—           Ko vēl neizgudrosi, Aleksej! Tanī tevi tā uzpūtīs, ka tu nevarēsi pakustināt ne roku, ne kāju. Vai redzēji Krajuhina kabinetā uzpūsto speciālo tērpu?

Bikovs nopūtās:

—           Redzams, nav lemts . . . Varen gribējās paskatīties uz to jūsu «Kosmosu» dabā.

—           Nekas, Aleksej Petrovič! — Jermakovs necerēti silti paskatījās uz Bikovu. — Kosmosu dabā jūs vēl re­dzēsiet.

Salīcis zem divu pamatīgu, pelēku saiņu svara, atgrie­zās Jurkovskis.

'— Varbūt tomēr fotoreaktoru neizslēgsim? — viņš jautāja, veikli izkravādams saiņus un vilkdams ārā caur­spīdīgu cilindru, dubultbalonus un vēl kaut kādas ierīces.

—           Noteikti izslēgsim. Jā, pie viena, Aleksej Petro­vič, tūlīt jūs iepazīsieties ar pasauli bez smaguma. Ieteicu neatstāt kopkabīni un strauji nekustēties.

—    Es nesaprotu . ..

—           Tiklīdz izslēgs fotoreaktoru, paātrinājums izzudīs, raķete kustēsies vienmērīgi, bet, ja paātrinājuma nav, — nav arī smaguma.

—    Redz, kā! — Bikova seja atplauka, un viņš saber­zēja rokas. — Ļoti interesanti. . . Citādi, saprotiet, pat skumīgi: biju kosmiskajā lidojumā un pat nepiedzī­voju . . .

—    Kārtībā! — Jurkovskis paziņoja.

Viņš stāvēja durvīs, no kājām līdz pat kaklam iekalts savādās elastīgu metāla gredzenu bruņās, un izskatījās kā briesmīgs posmkājis ar cilvēka galvu. Galvassegu — cilindrisku, caurspīdīgu ķiveri — viņš turēja padusē. Kosmisko skafandru Bikovam bija gadījies redzēt uz fotogrāfijām un filmās, taču viņš nenocietās un apgāja Jurkovskim apkārt, ziņkāri to aplūkodams.

—    Ejam, — Jermakovs īsi pavēlēja.

Bikovs atsēdās krēslā un klusēdams ar skatienu pava­dīja biedrus.

Kāju dipoņa gaitenī apklusa, durvis aizvērās ar klusu šķindoņu. Dauge sauca: «Kur piestiprināt trosi, Anato- lij Borisovič?» Tad viss apklusa.

—    Uzmanību! — reproduktorā ieskanējās Spicina balss.