UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

Tai pašā mirklī Bikovs sajuta, ka viņu maigi ceļ gaisā. Viņš krampjaini ieķērās sēdekļa atzveltnēs. Kaut kas smalki iesvilpās, pāršalca dzestrs vējiņš. Bikovs skaļi nopūtās. Nekas briesmīgs, šķiet, nebija noticis. Tad viņš uzmanīgi atlaida pirkstus vaļā un piecēlās . . .

Kad ceturtdaļstundu vēlāk Dauge, Mihails Antono- vičs un apsarmojušais Jurkovskis, turoties pie speci­ālām cilpām sienu ādas polsterējumā, atgriezās kopka­bīnē, Bikovs, sarkans, nosvīdis un uztraucies karājās gaisā ar galvu uz leju virs sēdekļa un veltīgi pūlējās to sasniegt kaut vai ar pirkstu galiņiem.

Ieraudzījis to, Jurkovskis jūsmīgi ieaurojās, izlaida cilpu no rokām, atsitās ar galvu pret griestiem un atkal izspurdza gaitenī. Dauge un Mihails Antonovičs, gan­drīz vai aizrīdamies no smiekliem, palīda zem drūmi smaidošā «Mazulīša» vadītāja un novilka to uz grīdas.

—    Kāda . . . tev likās . . . pasaule bez smaguma? — Dauge raustījās smieklos. — Iz . . . izmēģināji?

—    Izmēģināju, — Bikovs īsi atbildēja.

—    Uzmanību! — ierēcās reproduktors.

Kad fotoreaktors no jauna tika ieslēgts un viss no­kārtojās, Jurkovskis pastāstīja, kā veicies ārpusē. Kon­teiners ar «Mazulīti» izstaro, taču stipri ne, tikko ma­nāmi. Nostiprinājumi nav bojāti — vismaz ārēji ne, kas īstenībā arī ir pats svarīgākais.

—           Venēras sirpis redzams ar neapbruņotu aci. Ap­kārt Saulei — vainags gluži kā pērļains mākonis! Sakiet man, lūdzu, — vai neesmu dzejnieks? — Jurkovskis pieņēma pozu un iesāka: — «Dzīles tumstošas…»

—           Dzīles svelošas, — nopietni piebalsoja Bogdans Spicins, kurš bija ieskrējis no sardzes iekampt malku kafijas.

Jurkovskis pārslīdēja viņam ar tālumā vērstu ska­tienu un sāka par jaunu:

Draudīgais bezdibens spārnus ir izpletis,

Zvaigznes kā dzintara asaras mirdz… —

.. . Ē-ē-ē … kā tālāk?

—- Sirds, — Bogdans lika priekšā.

—    Klusē, nožēlojamais . . .

—    Nu tad irdz . . .

—    Pagaidi. . . acumirkli. . .

Dzīles tumstošas, dzijumi sveši,

Zvaigznes kā dzintara asaras mirdz . ..

Tur, kur ledaini tuksneši plešas . . .

—           Tagad lokomotīves trauc, — Bogdans nobeidza vis­liriskākajā tonī.

Pat ne ar pušplēstu vārdu neviens neieminējās par Bikova neveiksmīgo piedzīvojumu bezsvara pasaulē. Raķetē atkal iestājās miers un klusums, parasta ikdienas dzīve, kas gandrīz ne ar ko neatšķīrās no dzīves uz Zemes.

Bikovs un Dauge sēdēja kopkabīnē pie šaha, kad ienāca Krutikovs. Viņš bija noraizējies.

—    Vai dzirdējāt jaunumus, puiši?

Bikovs jautājoši paskatījās uz viņu, bet Dauge, koš­ļādams nagu, izklaidīgi vaicāja:

—    Kas tad atkal noticis?

—    Nav sakaru.

—    Ar ko nav?

—    Ne ar vienu nav. Ne ar Zemi, ne ar «Ciolkovski».

—    Kādēļ?

13,7

Krutikovs paraustīja plecus, iebāza roku bufetē un izvilka vafeli.

—    Un sen jau kopš nav?

—    Vairāk nekā stundu, — Krutikovs ar kraukšķi no­koda vafeli. — Jermakovs ar Bogdanu izmēģināja visu. Taustīja uz visiem viļņiem. Tukšs kā izslaucīts. Un kas ļoti pārsteidz — parasti vienmēr gadās uzdurties kādai sarunai, bet tagad visā diapazonā kapa klusums, it kā mēs ajtrastos jūras dibenā. Ne mazākās skaņas, ne ma­zākā troksnīša.

—    Varbūt aparatūra sabojājusies? — ieminējās Dauge.

—    Visi trīs komplekti uzreiz? Maz ticams.

—    Vai arī antenas nav kārtībā?

Stūrmanis paraustīja plecus. Dauge nomurmināja: «Atkal kaut kas aizgājis pie velna,» — un sajauca fi­gūras.

—    Kur Volodja?

—    Droši vien savā kabīnē . ..

Bikovs aizskāra Mihaila Antonoviča piedurkni:

—    Var būt, ka tikai mēs nevaram uztvert, bet viņi mūs dzird?

—    Viss var būt. Bet vispār — ļoti savādi. Pēkšņi ne no šā, ne no tā reizē atsakās strādāt visas radioiekārtas. Kaut kas tāds vēl nekad nav noticis. Tiesa gan, Ļahovs brīdināja . .. Un tomēr . . . tas, saproti, kaut kā uztrau­coši . . . kaut kā neomulīgi. . .

Bikovs ar simpātijām pavērās Krutikova labsirdīgajā, apaļajā sejā, mazajās, skumjajās ačelēs.

—    Jā … es saprotu, Mihail Antonovič.

Tik tiešām kļuva ļoti neomulīgi. Bikovu pārņēma ne­skaidra nelaimes nojauta. Varbūt tādēļ, ka ikviens, pat nenozīmīgākais nepatīkamais gadījums uz kuģa viņam likās liela nelaime. Tomēr arī Krutikovs, redzams, iz­juta kaut ko līdzīgu, bet viņam taču nekādi nevarēja piedēvēt iesācēja aizdomīgumu.

—    Nenokariet degunus, draugi! — Dauge iesaucās mākslotā jautrībā. — Pagaidām vēl nekas ļauns nav no­ticis, vai nav tiesa? Nezināmu iemeslu dēļ uz laiku zaudēti sakari, tas ir viss. Dzinēji kārtībā, pārtikas pie­tiekami, «Hiuss» lido saskaņā ar kursu . . .