UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

—    Paldies, lielais paldies . . . Kur jūs esat?

—           Pirms pusstundas pacēlāmies no Fobosa starptau­tiskās bāzes.

Atbildei noskanēja sāpīgs kliedziens:

—           Jūs nepagūsiet! . . . Nē, nē, jūs nepagūsiet! Mēs esam nolemti. ..

—           Centīsimies nokļūt laikā. Pēc mums gatavojas iz­lidot avārijas kosmiskie tankkuģi. Mēs noņemsim jūs no jūsu . ..

—           Nepagūsiet. — Angļa balss tagad skanēja gandrīz mierīgi. — Nepagūsiet. . . Skābekļa atlicis tikai… di­vām stundām.

—    Bet kur tad jūs esat? Koordinātes?

—    Heliocentriskās koordinātes . . .

Profesors nosauca kaut kādus Bikovam nesaprotamus skaitļus. Iestājās klusums. Bija dzirdams, kā Jermakovs

un Bogdans steidzīgi rīkojas ar papīru, tad iedūcās elek­tronu skaitjošanas mašīna.

—           Tas ir asteroīdu joslā. Viena trešdaļa astronomis­kās vienības no Marsa, — Krutikovs beidzot paziņoja.

—           Piecdesmit miljoni kilometru, — Jurkovskis drūmi noteica. — Pat «Hiuss», ja arī atrastos pie Marsa, ne- pagūtu.

Viņš piecēlās un izslējās miera stājā.

—           Man viss skaidrs, — bija dzirdama Lu balss. —• Vai nav nekādas iespējas noturēties kaut desmit stundu? Padomājiet.

—- Nē . .. Gaiss nepārtraukti izplūst, acīm redzot, kuģa korpusā ir mikroskopiskas plaisas . . .

Pēc īsas pauzes profesors piemetināja:

—           Mēs esam palikuši divi… un viens no mums ir bez samaņas.

—    Drosmi, profesor!

—           Es esmu mierīgs, — atskanēja nervozi smiekli. — O, tagad es esmu pilnīgi mierīgs! . . . Mister Lu!

—    Es klausos, profesor.

—    Jūs esat pēdējais, kas klausās manu balsi.

—    Profesor, jūs droši vien klausās simtiem cilvēku . . .

—           Vienalga, jūs esat pēdējais cilvēks, ar ko es ru­nāju. Pēc kāda laika jūs atradīsiet mūsu kuģi un mūsu ķermeņus. No visas sirds lūdzu jūs materiālus, ko esam ieguvuši šinī lidojumā, nodot Starptautiskā kosmonautu kongresa rīcībā. Jūs apsolāt?

—    Es jums to apsolu, Robert Loid!

—           Visi, kas mūs dzird, būs par lieciniekiem. Materi­ālus es ielieku portfelī.. . krokodilādas portfelī… tā. Tas būs uz galda vadības kabīnē. Jūs mani dzirdat?

—    Es dzirdu jūs ļoti labi, profesor.

—           Tad tā. Es jau iepriekš pateicos jums, mister Lu. Tagad vēl viens lūgums. Uz Zemes, kad jūs tur atgrie- zīsieties . . . atgriezīsieties … — sekoja starpbrīdis, bija dzirdama saraustīta, šņukstoša Loida elpa. — Atvaino­jiet, mister Lu. Kad atgriezīsieties, jūs droši vien apmek­lēs mana sieva, misis Loida … un dēls. Nododiet viņiem manu pēdējo sveicienu … un pasakiet, ka es biju savā vietā līdz beigām. Jūs dzirdat mani, mister Lu?

—    Es jūs dzirdu, profesor.

—           Tas ari viss.. . Sveiki, mister Lu! Sveiki visi, kas mani dzird! Novēlu jums laimi un sekmes!

—           Sveiki, profesor. Es noliecu galvu jūsu vīrišķības priekšā!

—    Nevajag tādu vārdu .. . Mister Lu!

—    Es klausos.

—    Pelengators strādās nepārtraukti.

—    Labi.

—    Lūkas jūs atradīsiet vaļā.

Klusums.

—    Labi, profesor.

—    Tas arī, šķiet, viss. Vēlreiz ardievu!

Iestājās klusums.

—           Mēs .. . vai mēs nekādi nepagūtu? — Bikovs jau­tāja, ar mokām kustinādams stīvās lūpas.

Neviens neatbildēja. Klusēdami viņi nokāpa kopka­bīnē, klusēdami apsēdās katrs savā stūrītī, cenzdamies neskatīties cits citā. Drīz viņiem piebiedrojās Jerma­kovs ar Krutikovu. Bikovs tik tikko apjēdza, kas notiek. Visas viņa domas bija piekaltas pie skata, ko pakalpīgi uzzīmēja iztēle: gārdzot, cīnoties ar elpas trūkumu, sirms cilvēks rāpo pa gaiteni, citu pēc citas vērdams vaļā masīvas tērauda durvis. Pēdējo durvju — ārējās lūkas — priekšā viņš apstājas un satumsušām acīm at­skatās atpakaļ. Gaiteņa attālākajā galā redzams galds, uz kura spuldzes gaismā spīd krokodilādas portfelis. Cil­vēks ar trīsošu roku novelk pāri pierei un pēdējo reizi dziļi ieelpo izretināto gaisu.

—    Aleksej Petrovič!

Bikovs satrūkās un atskatījās. Jermakovs norūpējies pārliecās pār viņu:

—    Ejiet labāk savā kabīnē un pacentieties iemigt.

—           Ej, Aleksej, ej. Tu jau neizskaties pēc cilvēka, — sacīja Dauge.

Bikovs paklausīgi piecēlās un izgāja. Ejot garām tra­pam, kas veda uz vadības kabīni, viņš dzirdēja Bog- danu vienmuļi atkārtojam:

—           Ve-sešpadsmit, Ve-sešpadsmit, šeit «Hiuss». Ve- sešpadsmit, šeit «Hiuss» .. .

Kopkabīnē Jermakovs nopūzdamies sacīja:

—           Esmu ticies ar Robertu Loidu. Nesen. Labs kosmo­nauts. Ievērojams zinātnieks . . .

—           Lai viņam mūžīga piemiņa! Viņš labi turējās, —- Jurkovskis klusi noteica.

—    Lai viņam mūžīga piemiņa …

Pēc īsa klusuma brīža Dauge pēkšņi pielēca kājās:

—           Velns lai parauj! Man šķiet, mēs esam sastinguši uz vietas. Iegāzušies kaut kur, un mūs aprakuši.. .

—           Neceliet paniku, Dauge, — Jermakovs noguris pa­smaidīja.

Pusdienot neviens negribēja, un drīz vien Jermakovs pirmais piecēlās, lai dotos savā kabīnē. Krutikovs uzlika roku Jurkovskim uz pleca un vainīgi sacīja:

—    Šķiet, ka tev bijusi taisnība, Volod ja.

—           Nieki, — tas noteica. — Bet jums, biedri, nākusi klāt vēl viena mīkla.

Visi jautājoši paraudzījās viņā.